“Es pasmaidīju. Raugoties tieši viņa maigajās, sirsnīgajās acīs. Raugoties uz smieklu krunciņām, uz smagnējo zodu. Satvēru viņa plaukstu un noskūpstīju pirkstu galus, raupjus un skabargu sadurstītus pēc divdesmit gadus ilgas kokapstrādes darbu veikšanas. Man bija tāda sajūta, it kā es pazītu viņu gadiem ilgi. Visu mūžu. It kā kāds jau sen būtu mūs saderinājis, varbūt tūlīt pēc piedzimšanas, un tad bīdījis vajadzīgajā virzienā, saskaņojis mūsu dzīves ceļus, kalis plānus un viltības, līdz beidzot mēs satikāmies pirms sešām dienām.”Diezgan salkani, vai ne? Sākot lasīt šo grāmatu, pāris lapaspuses tiešām prasījās pāršķirt tieši šī iemesla dēļ – kaut kā tik saldi, ka grūti pat lasīt. Iespējams, vairs nav tas vecums. Varbūt vēl nav tas vecums. Katrā gadījumā kādu mirkli svārstījos, vai nelikt šo grāmatu pie malas un neķerties klāt kādai citai lasāmvielai (ne tik saldai). Tomēr labi, ka tā neizdarīju. Lai arī turpmākā romāna gaita ir mīlestības ilgu piesātināta, tajā parādās gan negaidīti sižeta pavedieni, gan viegls humors un intriga par atrisinājumu.Pamatos grāmata stāsta par Sāru, kura sastop Ediju (tieši par viņu ir saldais citāts sākumā), pavada ar vīrieti kopā septiņas brīnišķīgas dienas un ir neglābjami iemīlējusies. Turklāt jūtas ir abpusējas, par to nav šaubu. Šķiet, arī Edijs gaidījis tieši Sāru. Kad viņš dodas sen ieplānotā ceļojumā un apsola piezvanīt no lidostas, nav iemesla viņam neticēt. Tomēr Edijs nepiezvana. Draugi iesaka par viņu aizmirst, bet Sāra to nespēj. Viņa ir pārliecināta, ka kaut kas ir atgadījies. Edija pazušanai, visticamāk, ir nopietns iemesls.Romāna autore pamazām vedina lasītājus aizdomāties, kā abi mīlnieki varētu būt saistīti, kādi noslēpumi neļauj viņiem būt kopā un mīlēt vienam otru: “Tā nav tikai salauzta sirds, nodomāju vēlāk tās dienas vakarā. Es stāvēju Tomija un Zojas virtuvē, ģērbusies pidžamā, un ēdu čipsus. Tas ir kaut kas vairāk. Bet kas? Avārija? Vai tam ir kāda saistība ar avāriju?”Aizrit minūtes, dienas un nedēļas, līdz Sāra uzzina, ka viņai bijusi taisnība un Edija pazušanai tik tiešām ir iemesls – kāds noslēpums, kuru abi nebija izrunājuši. Te nu vieta arī intrigai, un, iespējams, grāmatas sākumā izlasītais un iedomātais var būt ar pavisam citu segumu. Savu “odziņu” romānam iedod arī ik pa gabalam tajā publicētās vēstules mazajai māšelei. Bet kurai?Rozija Volša, angļu rakstniece, vairāku grāmatu autore, ir daudz ceļojusi un dzīvojusi daudzās pasaules valstīs, nodarbojoties ar dokumentālo filmu producēšanu. “Vīrietis, kurš nepiezvanīja” ir pirmā grāmata, kas publicēta ar viņas īsto vārdu.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
