Grāmatu nedāviniet, grāmata viņam jau ir! Vēsta paveca anekdote par jaunbagātnieka sveikšanu dzimšanas dienā. Pēdējā laikā dažādas situācijas uzjundījušas domas par cilvēku lasīšanas ieradumiem un izmaiņām tajās. Kaut kā nepamet sajūta, ka drīz anekdote būs kļuvusi par realitāti un grāmata būs lieta, ko pašķirsta reizi desmitgadē.
Kāda sieviete stāsta, ka viņai ļoti patīkot lasīt – 2013. gadā viņa izlasījusi vienu grāmatu tādu un tādu. Desmitgadniece tiek pie ipada, lai skolā starpbrīžos būtu, ko darīt. Divas piektās klases meitenes – viena pie angļu valodas, otra pie darbmācības kabineta – savstarpēji čato savos glāstvirsmas tālruņos.
Kaut kādā mērā tas atsauc atmiņā Oldesa Hakslija vēl 1932. gadā sarakstīto utopisko grāmatu «Brīnišķīgā jaunā pasaule», protams, ne tiešā veidā. Līdz cilvēku radīšanai kapsulās un absolūtai industrializācijai, cilvēku savstarpējo attiecību pilnīgai apspiešanai vēl kāds gabaliņš ejams, un, cerams, nekad tas arī netiks pieveikts.
No dažādu jauno tehnoloģiju attīstības jau nekur nespruksim. Ne tik sen neveiksmi cieta gan dzelzceļa pretinieki, gan vecākā paaudze, kas šausmas saskatīja lenšu magnetofonos. Tomēr ļoti gribētos, lai tehnoloģiju neprāts nepārņem tik ļoti, ka bērni skolā sarunājas, vien čatojot telefonos. Lai tikko iemīlējies pārītis spēj apskauties realitātē, ne tikai ipadā sameklēt vajadzīgo ikonu «hug» (apskaut – angļu.v.) un lai pie kafejnīcas nav jāizliek izkārtne – «Wi-Fi mums nav, parunājiet pārmaiņas pēc savā starpā»!
Un vēl tikpat ļoti gribētos, lai ar izlasītu grāmatu dzīvē nepietiktu. Ceru, arī nākamās paaudzes zinās, kas ir, piemēram, Džeroms K. Džeroms, un viņa grāmata «Trīs vīri laivā» paliks tikpat lasīta, kāda tā bijusi jau kopš izdošanas 1889. gadā. ◆
