«Par labu Latviju!» Zemgales saraksta līderi Andri Šķēli intervē Evita Puriņa un Gaitis Grūtups.
Tautas partijas priekšsēdētājs (TP) Andris Šķēle trīs reizes bijis valdības vadītājs. 2002. gadā paziņoja, ka pamet politiku, bet pērn atkal kļuva par TP vadītāju, taču nav apvienības premjera kandidāts – šim amatam PLL virza Aināru Šleseru (LPP/LC).– Tautas partijai jūtami kritusies popularitāte – no uzvaras vēlēšanās līdz pieciem procentiem.Būs vairāk. Ir kritums, bet, ticiet man, mūs nākamajā Saeimā nevarēs ignorēt. Kritums vistiešāk saistās ar ekonomisko krīzi. Bieži vien fizioloģiskā līmenī ir tā – kādam jābūt vainīgam. Cilvēki daudz ko aizmirsuši. Izaugsmes gados, Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim aizejot no amata, sociālais budžets bija ar apmēram miljardu latu uzkrājumu. Kas ir pirmā iniciatīva, ko tobrīd dara opozīcija, kas tagad veido «Vienotību»? Referendums par pensijām momentā! Ir jāsaplosa šīs miljards, Kalvītis pensijas par maz cēlis! Referendums neguva atbalstu, un tajā vistrakākajā formā, kādu piedāvāja «Vienotība», nauda netika sadalīta. Protams, var kritizēt Kalvīti, ka bija uzkrāts tikai miljards, vajadzēja būt pieciem.– Jūs bijāt premjers, kas panāca bezdeficīta budžetu, kādēļ Kalvītis to nespēja «treknajos gados»?Jāatceras, ar ko Kalvītim bija galvenās debates. Ar skolotāju arodbiedrību, un skolotājiem Kalvīša laikā algas gandrīz trīskāršoja. Trīskāršoja! Veselības budžets tajā laikā palielinājās vismaz pusotru reizi. Helēna Demakova paaugstināja algas bibliotekāriem, arhīvu, muzeju darbiniekiem. Droši vien tā nedrīkstēja darīt. – Vai vēlētāju uzticības kritumā saskatāt arī savu atbildību? Vai tur vainojami Kalvītis, Slakteris un pārējie, kas bija pie stūres?Tie, kas sekojuši presei, zina, ka lielos saimnieciskos jautājumos tolaik bija pretstāvēšana starp manu un Ministru prezidenta Kalvīša viedokli.– Vai jūsu saistība ar skaļajiem skandāliem, piemēram, «jūrmalgeitu», «Latvijas kuģniecības» privatizāciju, arī nav ietekmējusi TP tēlu?Tā vairāk skārusi mani. Tiklīdz jūsu amata brāļi deva mājienus, ka esmu iesaistīts kaut kādās nelikumībās, uzrakstīju pieprasījumu prokuratūrai, vai šajās lietās man bijis arī cits, ne tikai liecinieka statuss, un saņēmu atbildi, ka ne. Nevajag liecinieka statusu saistīt ar aizdomām par nelikumīgu darbību, taisni otrādi – liecinieks var palīdzēt, ja sniedz godīgas un patiesas liecības. Žurnālistiem izdomāt kaut ko vairāk, nekā bijis patiesībā, ir nožēlojami un nepiedienīgi. – «Par labu Latviju!» programmā ir teikts, ka nedrīkst privatizēt «Latvijas valsts mežus». Ko darīsiet ar «Latvenergo», «Latvijas dzelzceļu», «Latvijas pastu». Vai šo uzņēmumu privatizācija būtu pieļaujama? Ir trīs, mūsu uztverē, ļoti stratēģiski uzņēmumi. To, kāpēc trīs, nosaka mērogs. «Par labu Latviju!» iestājas par «Latvenergo», «Latvijas valsts mežu», ar to saprotot valstij piederošos mežus un mežu zemi, «Latvijas dzelzceļa», – paturēšanu valsts īpašumā. Protams, arī vairākus citus. – Kāpēc par «Latvenergo» jūsu domas mainījušās? Dibinot TP, runājāt, ka to vajag privatizēt. Būdams uzņēmējs, toreiz biju radikālākās pozīcijās. Jebkura valsts nevar būt labākais uzņēmuma pārvaldītājs, taču ir otra daļa, ko tolaik tik dziļi nesapratu. Globālā krīze pierādīja, ka tirgus nav visvarens. Valstīm jāatstāj savās rokās nozīmīgi aktīvi, ar kuriem valsts ekonomisko likteni vērst par labu. – Kā ir ar tiem valsts uzņēmumiem, kas jau privatizēti? Vai tā vienmēr bijusi pareiza rīcība?Domāju, lielākajā daļā jā. Ir nozares, kuras jau 20 gadu ir pirmajā otrajā vietā pēc eksportēto preču īpatsvara. Pārtikas industrija. Netika pieļauts, ka no kādas rūpnīcas var izvazāt presi vai piena lejamo mašīnu. Viss tika privatizēts kā kopums, sameklējot labus akcionārus un pareizus vadītājus. Meža industrijā tas pats. Varu būt tikai lepns, ka šīs divas nozares es, būdams zemkopības ministra pirmais vietnieks, deviņdesmito gadu sākumā pārraudzīju. – Vairāki no šiem pārtikas uzņēmumiem vēlāk kļuva par jūsu un jūsu ģimenes īpašumu. Jā, tas nozīmētu, ka otrreizējā tirgū neko nedrīksti pirkt. Tā nedrīkstētu būt. Svarīgākais ir tas, ka šīs nozares ir topā un Latvija balstās uz tām. – «Par labu Latviju!» programmā teikts, ka Latvija kļūs par izcilāko mazo ekonomiku. Jūs pašlaik braukājat pa laukiem. Vai tur cilvēkiem šis solījums nešķiet utopisks? Nē, es tiešām esmu pārsteigts. Domājot par to, cik smagi iet pašlaik un lasot vienu otru mediju, šķiet, ka mani sagaidīs ar dakšām… Taču ir dzīvas, labvēlīgas auditorijas, ilgstošas debates. Runa ir par to, ka Latvijas valstij jāatgūst sava pašpietiekamība. Tas nenozīmē feodālu naturālu saimniecību, bet gan sabalansētu budžetu, spēju investīcijām aizņemties naudu tirgū ar vislabākajiem nosacījumiem, nevis pie pēdējā aizdevēja, kā tas ir pašlaik. Jautājums par cilvēkresursiem. Izaugsmes gados dzimstība bija tuvu 25 tūkstošiem gadā, šogad būs ap 19 tūkstošiem. Kāpēc? Tādēļ, ka cilvēkiem vienkārši atņēma pēdējās cerības. Kad vajadzēja ietaupīt, vai pieķērās deputātu algām, valsts pārvaldei, ministriju skaitu samazināja? Nē, māmiņu algām, pensijām! – Ar ko mēs vēl būsim izcili?Ar spēju tikt galā ar saviem cilvēkresursiem. Latvijas mazo iedzīvotāju blīvumu varam kompensēt vienīgi ar augstu cilvēku kvalitāti. Tas nozīmē beigt degradējošo atbalstu programmu «simtlatniekiem», kas atradina no darba. Mēs runājam, ka šo naudu dosim uzņēmējiem, lai viņi iekārto jaunas darbavietas.– Jūs sakāt, ka Starptautiskā Valūtas fonda aizdevums bija jādod uzņēmējiem. Bet to nevarēja.Tad neņemiet šo naudu! Nekrītiet uz ceļiem! Kas tad būtu noticis, ja nebūtu ņēmuši šo kredītu?– Nebūtu ko izmaksāt algās valsts pārvaldē, skolotājiem, pensijās. Tajā brīdī valsts būtu spiesta sabalansēt budžetu. Vienu gadu saspringums būtu bijis lielāks, bet mēs nebūtu parādā un ekonomika nebūtu nokritusi par 18 procentiem. Šogad kritums ir vēl par četriem procentiem un, pārspējot ASV lielās depresijas laika zaudējumus, Latvija būs uzstādījusi pasaules rekordu. Lietuvieši neņēma aizdevumu. Igauņi arī, viņiem gan situācija bija labāka, jo dzīvoja ar sabalansēta budžeta konceptu jau no sākuma. Taču varēja arī ņemt aizņēmumu. To Godmaņa valdība arī izdarīja ar Saeimas atbalstu, bet kas bija rakstīts pirmajā vienošanās dokumentā? Tas, ka nepieļausim par pieciem procentiem lielāku ekonomikas kritumu. Taču bija jāveic noteikts darbs. Nevienu nopietnu lēmumu Godmaņa valdība nevarēja pieņemt – ZZS bija pretī. Trīs mēnešus vēlāk Godmanis krita. Tautas partija bija gatava ņemt vadību. Mums bija Zalāna plāns, kā jāreformē valdība, ES struktūrfondu apguve. Tas bija īsā laikā izstrādāts, viens no labākajiem, arī profesors Ķīlis pie tā strādāja. Labi, notika izšķiršanās par labu «Jaunā laika» virzītajai kreatūrai. Dombrovska kungam bijā jāveic reformas. Nekas netika darīts.– Bet redzam, ka premjeram Dombrovskim, kaut viņš pieņēmis nežēlīgus lēmumus un mēs dzīvojam parādos, liela sabiedrības daļa tic. Savukārt TP politiķiem uzticības kritums ir graujošs. Vainīgais ekonomiskajā krīzē masu medijiem bija kaut kā jāpasludina. Tām milzīgajām tiesībām, kas ir žurnālistiem, – jebkuru politiķi nosist ar avīzi – līdzi nāk arī atbildība. Valsts kase ir pilna ar naudu kā nekad, tikai aizņemtu. Šīs vēlēšanas ir nopirktas par pašu dārgāko cenu. – Iepriekšējās arī sauca par nopirktām, tikai negodīgas kampaņas dēļ.Par to gan vēl spriež. – Arī jūs devāt naudu TP slavinošajām reklāmām, ko, apejot likumu, veidoja trešās personas. Aizvien uzskatāt, ka tā bija pareiza rīcība?Esmu pozīcijās, ka sabiedrībai ir svarīgi zināt, kas partijai ziedojis, – lai ir atklāti. Tagad ar absolūta Saeimas vairākuma atbalstu precīzi definēts, kas ir trešā persona. Pēc šodienas definīcijas tas, ko sakāt, ka toreiz apgāja likumu, pilnībā atbilda trešās personas statusam. Pilnībā! Tā ka jautājums ir par zināmiem uzslāņojumiem, stereotipiem. – Jūs solāt mazākus nodokļus, bet maksāšot pilnīgi visi. Kā to šajā situācijā var panākt? Taisnība, nav valsts, kur visi maksātu nodokļus. Pat Somijā, kur ir viena no efektīvākajām valsts pārvaldēm, ēnu ekonomikas īpatsvars ir pieci seši procenti. Mums tie ir 35 – 40 procenti. Pirmais solis būtu samazināt to par 10 procentiem – no 4 miljardiem latu līdz 400 miljoniem –, tad mums nevajadzētu mazināt ne bērnu naudas, ne pensijas. – Tātad jāsamazina nodokļi? Es domāju, ka uzņēmēji kopumā ir labi, nevis negodīgi. Tā ir atšķirība, kā es domāju un kā citi domā. Cilvēki ir ar mieru maksāt nodokļus un rast iekšēju komfortu: par to, ka nauda būs lietderīgi iztērēta, ka tā ir samērīga ar viņu ieņēmumiem un ka iekasēts tikpat precīzi kā no kaimiņa. – Kas notiks tajā brīdī, kad nodokļus samazināsiet?Notiks tas pats, kas tad, kad Tautas partija no 25 procentiem līdz 15 ierosināja samazināt uzņēmumu ienākuma nodokli. Sākot ar pašu pirmo gadu, ieņēmumi sāka palielināties, tāpēc, ka tika sasniegta tā robeža, kad cilvēki teica – jā, es samaksāšu. Ir diskomforts visu laiku dzīvot stresā, ka tevi var pieķert Valsts ieņēmumu dienests vai jūti – esi atņēmis kaimiņu pensionāram sociālo pabalstu.– Kā uzlabosiet demogrāfisko situāciju? Kāpēc pie jūsu uzvalka vairs nav nozīmītes ar trim bērniem?Man šī nozīmīte nav piesprausta, bet Tautas partijas emblēma nav mainīta, tieši otrādi. Mums ir ļoti svarīgi, lai turīgi un ļoti turīgi cilvēki izšķirtos par daudziem bērniem. Mēs piedāvājam 25 procentu atlaidi par bērnu no ienākuma nodokļa mātei vai tēvam. Tam, kurš saņem algu vairākos simtos vai tūkstošos, tas var kļūt motivējoši, jo pašreizējais astoņu latu pabalsts tāds nav. Ja tev ir četri bērni, tev nav iedzīvotāju ienākuma nodokļa.– Runa ir par to, vai valsts šādas lietas var atļauties. Jautājums – vai par to domā grāmatveži vai arī valstsvīri? Ja domā grāmatveži, tad bērni valstij nav izdevīgi, ja valstsvīri, tad jāsaprot, ka 2030. gadā Latvijā uz vienu strādājošo būs viens pensionārs. Tāda valsts pastāvēt nevarēs. Atliek divas iespējas. Vai nu uz šo laiku Latvija būs uzlabojusi savu iedzīvotāju dzimstību un daudzbērnu ģimenes būs kļuvušas par filozofiju jeb, kā es saku jaunākās auditorijās, daudzbērnu ģimenes būs moderni un seksīgi, vai nu Latvija vērs vaļā imigrāciju un šeit sabrauks dzīvot citi cilvēki. Mēs piedāvājam arī politiskas tiesības – vienu papildu balsi vecākiem par katru bērnu pašvaldību vēlēšanās.– Vai kādā pasaules valstī tā ir?Nav. Taču es par to aģitēju un esmu gatavs aizstāvēt. Kāpēc? Ja jūs iedibināt citādu nodokļu sistēmu, tad vienā naktī to varat atcelt. Bet, ja iedibināt politiskas tiesības, tad tas vairs nav vienas nakts jautājums. Tas ļautu cilvēkiem vistiešāk izdarīt spiedienu uz pašvaldību – bērnudārzi, bērnu laukumi, sporta nodarbības, pulciņi, visas komunālās lietas, ko tā lemj. Pilnu intervijas tekstu lasiet www.zz.lv.
