Vircavas saimniecībā «Jaunmuiža» astoto sezonu apkurei veiksmīgi izmanto graudu atliekas; citiem kā kurināmais tās nepatīk lielā pelnu apjoma dēļ.
Tas bija pirms astoņiem gadiem, kad zemnieks Juris Jankovskis pirmo reizi savā saimniecībā Vircavas pagastā izmēģināja iegūt siltumu no graudiem. Tolaik kooperatīva «Latraps» teritorijā Elejā krājās milzīgas kaudzes atkritumu, kas pēc tīrīšanas atsijājušies no rapšu ražas un tika vesti uz mežu kā barība zvēriem. «Man toreiz bija «čugunka», pamēģināju tajā dedzināt rapša atliekas – krāsns kļuva balti sarkana!» zemnieks atceras, kā nolēmis veco telpu apkurei atteikties no dārgajām oglēm. Ik dienu ap 200 kilogramuTagad caur paštaisīto krāsni ziemas sezonā iziet ap 60 – 70 tonnu dažādu graudu atbiru, apsildot ap 500 kvadrātmetru garāžas un dzīvojamās platības. «Tās ir vecas padomju laiku būves, iepriekš mēnesī nokurināju divas tonnas ogļu,» zemnieks stāsta, kādēļ pirms astoņiem gadiem sācis domāt, kā ieekonomēt. Graudu atkritumi nāk gandrīz par velti – daļu viņš iegūst pats savā saimniecībā, pārējo atved no «Latraps» Elejā. Tur jāsamaksā lats par tonnas ražas gružu iekraušanu, vēl klāt jārēķina transportēšanas izmaksas, kas gan tāpat kā darbaspēka algošana būtu arī tad, ja dedzinātu kādu citu materiālu. J.Jankovskis stāsta, ka viņa saimniecībā pluss ir lielas pagraba telpas, kur vienā stūrī kurināmo iespējams visu ziemu uzglabāt. Tā kā tas nav izžāvēts, glabājot sabērtais materiāls izkarst, tādējādi zaudējot daļu īpašību, taču reizē tas arī apžūst. Katru dienu ar ķerru uz krāsns rezervuāru tiek aizvests ap 200 kilogramu graudu atlieku. Viņš teic, ka labs risinājums būtu kurināmo glabāt saimniecības nama bēniņos, jo tad dedzināšanas procesu varētu vairāk automatizēt – no augšas materiāls pats birtu krāsnī. Jura gadījumā krāsnij ir, kā viņš saka, elementāra automātika – cilvēkam tā jāaizdedzina un jānodzēš, bet degšanas laikā ar tādu kā gliemeža tipa transportieri kurināmais noteiktās porcijās tiek piegādāts krāsnij. Dod vairāk siltuma nekā malka J.Jankovskis atzīst, ka vislabāk kurināšanai der rapšu atbiras, jo atsijātajās sēkliņās ir augsts eļļas saturs un tādēļ liela siltuma atdeve. Taču «Jaunmuižā» pelnos pārvēršas ne tikai eļļai un biodīzelim nederīgās rapšu sēkliņas, bet arī nezāļu sēklas, atsijātie graudi. Latvijā neviens nav pētījis, kāda ir šāda neviendabīga materiāla siltumatdeve. J.Jankovskis salīdzina, ka vairāk kilokaloriju nekā malkā ir gan, turklāt birstošā viela nav jāzāģē, jāskalda un krāsns mutē jāmet ik pa pāris stundām. To izdara automātika. Valsts Stendes Graudaugu selekcijas institūta direktore agronomijas zinātņu doktore Sanita Zute pirms vairākiem gadiem izstādē «Rīga Food» prezentēja pēc vairākiem literatūras avotiem apkopotu pētījumu par graudiem kā alternatīvu enerģijas avotu. «Graudu audzētājiem ir zināms, ka sliktos laika apstākļos, kad ražas kvalitāte neatbilst ne pārtikas, ne lopbarības kvalitātes prasībām, ir lielas problēmas racionāli izmantot izaudzēto produkciju. Šādu graudu izmantošana siltumenerģijas ieguvei ir labs risinājums,» secina S.Zute. Arī ekonomiski vērtējot, nekvalitatīvu graudu realizācijas cena ir par trešdaļu lētāka nekā koksne. Zinātnieki gan lēš, ka graudu siltumspēja ir nedaudz mazāka kā kokskaidu granulām, jo to glabāšanas mitrums ir par trim četriem procentiem augstāks un pelnainība sasniedz līdz četru procentu robežu. Tomēr šie graudu pelni ir vērtīgs minerālvielu krājums, kas izmantojams kompostu gatavošanā vai mēslošanā bioloģiskā lauksaimniecībā. Zemnieks J.Jankovskis lepojas, ka pelnus izmanto kā pretslīdes materiālu ne tikai uz celiņiem ziemā, bet arī fermās. Pelni esot asāki, veido labu saķeri starp govju nagiem un kūts grīdu. Pelnu pat pietrūkst, lauksaimnieks atzīst, ka par izdedžu noietu nesatraucas. Auzas var dedzināt rudeņos, kad tās ir lētākas par granulāmVircavas zemnieks J.Jankovskis zina teikt, ka graudu atliekas degšanas laikā neizšaujas skurstenī un arī pelni pa dūmeni nenokļūst laukā. «Sākumā, kad kurinājām zāģu skaidas, viss pagalms bija pelēks,» atceras lauksaimnieks. Skurstenī graudi mēdzot «aiziet» tad, ja tiem uguni laiž klāt nesaplacinātiem. Auzas, kas ir viens no izplatītākajiem siltumenerģijas ieguves resursiem, labāk esot saspiest granulās. To pērn pamēģināja arī kooperatīvs «Latraps», kas vienu sezonu administrācijas ēku Elejā apkurināja, izmantojot auzu graudus.«Toreiz tas bija tā vērts,» saka kooperatīva Graudu un rapšu pirmapstrādes kompleksa vadītājs Mārtiņš Dauksts. Pērn auzas maksāja 40 – 45 latus tonnā, bet koksnes granulas – no 100 līdz 150 latiem. Tad bijis izdevīgi auzas pārstrādāt granulās un bērt kurtuvē. «Nekāda medusmaize jau tās auzas nav, «čakars» liels ar granulēšanu, problēmas rodas arī ar krāsns regulāciju,» M.Dauksts atzīst, ka graudus var dedzināt lieljaudas katlos, kur spēcīga liesma spēj aizdedzināt pastāvīgi klāt nākošos materiālu. Vēl lielāka ķēpa esot ar citiem graudiem. Piemēram, kviešu augstais proteīns sadegot veido daudz pelnu, kas kā ogles sakūst gabalos. Šoruden «Latraps» atkal pārgājis uz koksnes granulām, jo auzu cena uzkāpusi līdz 100 latiem un to dedzināšana vairs neatmaksājas. Maizes klaipus krāsnīs nemet«Saldsērīgās folkloristiskās atmiņās graudi paliek graudi – latvietim šķiet jocīgi, ka tos varētu dedzināt. Par rapšiem, ko izspiež biodegvielā, gan neviens tā nedomā,» saka Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas valdes loceklis Andris Akermanis. Maizei izmantojamos graudus dedzināt negrasoties. No asociācijas biedriem neviens siltumapgādē graudus gan neizmanto, bet A.Akermanis vērtē – no kurināmā viedokļa graudi ir enerģētiski spēcīgs resurss, kas atšķirībā no fosilā kurināmā ir atjaunojams, turklāt daudzkārt ātrāk nekā koksne. Stendes Graudaugu selekcijas institūta apkopotie dati liecina, ka kokskaidu siltumspēja ir 4290 kilokaloriju no kilograma, bet auzu – 3800 kilokaloriju. S.Zute vērtē – skaitļi liecina, ka graudu izmantošana siltumenerģijas ražošanā ir ar pietiekami augstu siltumatdevi. Par to būtu vērts padomāt saimniecībām, kas nodarbojas ar graudkopību, jo papildu graudu transportēšanas izdevumi nerodas un pašražoto graudu izmantošana savas saimniecības apkures sistēmas nodrošināšanai ir saimnieciski izdevīga, atzīst zinātnieki. Katlus, kur deg graudi, prasa arvien vairākGranulu apkures katlu ražošanas līderes SIA «Grandeg» pārdošanas vadītājs Mārtiņš Kārkliņš nav rēķinājis, cik no apsildes ierīcēm nopērk, lai tajās dedzinātu graudus, taču pārliecinoši apgalvo: «Šobrīd pircēji diezgan spēcīgi interesējas par katliem, ko kurināt ar labību.» Tā iemesls ir fakts, ka zemas kvalitātes un kurināšanai derīgu graudu cena ir zemāka par tēriņiem kokskaidu granulām, turklāt graudiem ir daudz atsijājamu blakusproduktu, ko var tikai utilizēt. Lētākās granulas maksā ap 100 latu tonnā, bet rudzu melnos graudus var dabūt par 45, kviešu atsijas – par 20 latiem. Pērn graudaudzētāji zemnieki pat uzņēmumā interesējušies, kur dabūt atsiu noietu. «Pieprasījums pēc šiem katliem liels – tagad ir mēnesi, pusotru gara rinda,» neminot konkrētus skaitļus, saka M.Kārkliņš. Dažādu kurināmo Siltumspēja (Kkal/kg)Koka skaidu granulas 4320Kūdras granulas 4228Saulespuķu čaumalu granulas 4819Niedres 4109Mieži 3860Kvieši 3770Rudzi 3620Auzas 3800Egle 3900Priede 3800Bērzs 3750Ozols 3600Avots: grandeg.lv
