Kāpēc denacionalizācijas procesā tik azartiski nopostījām pussimts gados veidotās lielsaimniecības? Lai pēc tam kāds no šajā procesā visvairāk guvušiem sacītu, ka ne uz pieciem, ne desmit hektāriem ģimene nevarēs izdzīvot?
Kāpēc denacionalizācijas procesā tik azartiski nopostījām pussimts gados veidotās lielsaimniecības? Lai pēc tam kāds no šajā procesā visvairāk guvušiem sacītu, ka ne uz pieciem, ne desmit hektāriem ģimene nevarēs izdzīvot? Izdzīvos tikai lielās saimniecības. Skumīgi, ka daudzi šo cilvēku uzskata par Latvijas glābēju. Diemžēl man šie priekšlikumi saistās ar kārtējo rosināšanu uz bezjēdzīgu saimniekošanu.
Jau tagad ir tūkstošiem saimniecību ar pieciem un desmit hektāriem, un tajās sekmīgi tiek saimniekots.
Jāatceras, ka trešdaļa saimniecību neatkarīgi no platības ir ļoti sekmīgas, trešdaļa vidēji sekmīgas, bet trešdaļa mokās ne jau neprasmes dēļ vien.
Ir sena patiesība, ka par agronomu, veterinārārstu var izmācīties, bet par zemnieku un lopkopi ir jāpiedzimst. Arī tādēļ daudzi kļūdās, meklēdami savu vietu laukos. Joprojām mums nav reālas specializējušas lauksaimniecības kooperācijas. Zemnieku federācijai ar piketiem jāpārliecina Saeima un valdība par zemnieku vajadzībām.
Dažādi gudrinieki Saeimu un valdību centās pārliecināt, ka Latvijai lauksaimniecība nav vajadzīga. Valstij, kas šajā gadsimtā bija vadošo valstu vidū ar saviem lauksaimniecības ražojumiem! Vai joprojām nedarbojas princips, ka graujot var labi nopelnīt, ceļot tikai pelnīt?
Vai tagadējā privatizācijas gaita šo principu neapstiprina?
Kāpēc viss ir jāprivatizē? Lai kāds labi nopelnītu, bet citi domātu, ka padomju laikā bija labāka kārtība?
