Pēc 1969. gada 12. janvāra eksplozijas Raiņa ielas 9. mājā sākās izmeklēšana un divi cilvēki tika sodīti.
Pēc 1969. gada 12. janvāra eksplozijas Raiņa ielas
9. mājā sākās izmeklēšana un divi cilvēki tika sodīti. Kas viņi bija – vainīgie vai speciāli sameklēti grēkāži? Pārdomās dalās pensionārs Gunārs Skadiņš, kas 1969. gada 1. martā sāka strādāt par Jelgavas gāzes saimniecības montāžas ekspluatācijas kantora vecāko meistaru sodītā Andra Birznieka vietā.
Veiksmīgi atrasts grēkāzis
Tā kā vairākas dienas pirms sprādziena Raiņa ielas 9. nama iemītnieki bija sūdzējušies par spēcīgu, gāzei līdzīgu smaku mājas pagrabā un kāpņu telpās, apsūdzība tika izvirzīta pret gāzes kantora darbiniekiem.
Tiesā, kas notika tā paša gada vasarā, tika pierādīts, ka no Raiņa ielas gāzes vada kondensāta savācēja kapes nav bijis novākts ledus, tas norāvis savācēja caurules krānu un gāze sākusi izplūst. Tiesā pieaicinātie eksperti apgalvoja, ka blīvā ledus slāņa dēļ, sākoties noplūdei, gāzei nav bijis iespējams izplūst virspusē, tādēļ tā lauzusi ceļu gruntī, kur augsnes slānis nebija sasalis. Tika stāstīts, ka pēc tam gāze iekļuvusi apakšzemes komunikācijās un pa tām ieplūdusi mājas pagrabos, kāpņu telpās un dzīvokļos.
Pēc eksplozijas, veicot gāzes vada pārbaudi, izrādījās, ka tik tiešām savācēja caurules krāns ir nolūzis. Taču savāds liekas apstāklis, ka gāze, kas izplūda vienā mājas galā kondensāta savācēja kape atradās Raiņa un Katoļu ielas stūrī, izeju atrada otrā nama galā, kur tad arī notika eksplozija. Lietas izskatīšanu kavēja apstāklis, ka viens no apsūdzētajiem kategoriski atteicās atzīt savu vainu notikušajā. Atklātā tiesa ilga divas nedēļas. Tiesa atzina apsūdzētos par vainīgiem nolaidīgā darbā.
Pretrunas
Tiesas sēdē abas apgaitnieces, kas bija vienas no galvenajām apsūdzības lieciniecēm, apgalvoja, ka vairākkārt apsūdzētajiem ziņojušas par krāna bojājumu Raiņa ielā, taču priekšnieki nav reaģējuši. Liecinieces teikušas, ka viņām neesot bijuši piemēroti darbarīki, lai gāzes vada kondensāta savācēja kapi atbrīvotu no ledus, taču patiesībā, kā vienai, tā otrai bijis pilns darbarīku aprīkojums. Taču apgaitnieču darbu kavēja gāzes kantora galvenais priekšnieks, kas uzskatīja, ka svarīgāk ir regulāri izmazgāt gāzes kantora telpas, tādēļ apgaitnieces galvenokārt pildīja apkopēju pienākumus.
No liecinieču teiktā izriet, ka gāzes kantora darbiniekiem priekšnieki neesot ļāvuši mācīties un tie noteikuši mācību cikla ilgumu, kas bieži vien esot bijis pārāk mazs, lai apgūtu vajadzīgās zināšanas. Taču pēc datiem izriet, ka katru gadu visiem gāzes kantora darbiniekiem, priekšniekus ieskaitot, bijis jāiziet mācību cikls, kam sekojuši eksāmeni. Tikai tad viņi saņēmuši apliecību.
Dabas gāze ir daudz vieglāka par gaisu, tādēļ grūti iedomāties, ka pēc izkļūšanas no gāzes vada tā nevis strauji un ar spēcīgu spiedienu cēlās augšā, bet gan meklēja ceļu pazemē. Ja gāze tik tiešām būtu plūdusi no bojātā krāna, tad tam noteikti vajadzēja izraisīt milzīgu troksni, ko iedzīvotāji būtu dzirdējuši arī dzīvokļos, taču trokšņa nebija. Muļķīgs izklausās apgalvojums, ka gāze nav varējusi tikt cauri ledum. Šādai gāzei ir trīs atmosfēru spēks, tas nozīmē, ka pēc izkļūšanas no gāzes vada tai būtu bijis jānāk kā strūklakai. Pat bieza ledus kārta nevarētu to kavēt, turklāt gāzei vados temperatūra ir virs nulles apmēram +5 līdz +6 grādi.
Notikumi pēc gada
1970. gada janvārī rekonstruētajā Raiņa ielas 9. namā risinājušies līdzīgi notikumi. Arī šoreiz mājas pagrabtelpā bijusi jūtama spēcīga smaka, kas atgādinājusi gāzi. Izsaukts gāzes avārijas dienests, tā darbinieki secinājuši, ka tā vairāk gan atgādina benzīna izgarojumu smaku. Veikta gāzes vada pārbaude, izdarītas analīzes, taču Latvijā nebija piemērotas laboratorijas, un analīzes vestas uz Ļeņingradu. To rezultātus gāzes kantora darbiniekiem nebija lemts redzēt.
