23 gadus vecais jelgavnieks Māris Liscovs uz darbu iet ar smaidu, bet citus iedvesmo viņa padarītais.
Šo jaunieti Jelgavā pazīst – gan kā Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes Jelgavas nodaļas vadītāju, gan arī kā aktīvu studentu un labdari, bet vēl kāds – kā korporācijas «Ventonia» biedru. Kolēģe, piesakot Māri «Latvijas lepnumam 2011», viņu slavē par enerģiskumu, domu gaišumu un, galvenais, – paveikto.Sarunu ar Māri sākam par traģiskiem notikumiem viņa ģimenē – pirms vairāk nekā desmit gadiem tika nogalināts puiša tēvs – toreizējais Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas rajona nodaļas vadītājs Vjačeslavs Liscovs. Māris runāt neizvairās, taču saka: «Jā, tas bija grūts periods mūsu ģimenē, dzīve sagriezās kājām gaisā. Bet nevēlos, lai mani kāds žēlo vai uztver citādi.» Jelgava uzņem«Decembrī palika desmit gadu, kopš varu sevi saukt par jelgavnieku. Bērnība pavadīta Dagdā un pēc tam Krāslavā, kur skolā nomācījos līdz septītās klases pirmajam semestrim. Bet pēc notikušā bija grūti palikt tur, mammai piedāvāja darbu Jelgavā, tāpēc, redzot perspektīvu, pārvācāmies,» par savu nonākšanu Jelgavā, kur absolvēta Spīdolas ģimnāzija un nu jau sāktas studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes maģistrantūrā, stāsta Māris.Vai bija grūti iedzīvoties jaunā vidē? «Kā daudziem, kas nāk no Latgales, liels šķērslis ir valoda – akcents nodod. Par to arī daži vēlējās pazoboties, jo pusaudži mēdz būt ļoti nežēlīgi. Taču es parādā nepaliku,» viņš smaidot saka, atzīstot, ka Jelgava uzņēma kā pilsēta. Māri atbalstīja arī klasesbiedri, skolotāji. Piedzīvojis krasas pārmaiņas dzīvē, viņš tagad droši saka – nav jāžēlo, ir jāatbalsta. Arī savā dzīves aicinājumā – labdarībā – viņš redz atbalstu, atspēriena punkta iespēju, nevis aklu palīdzību. Just gandarījumu par paveiktoPašlaik Māri pazīst kā Labdarības gada rīkotāju, arī virknes citu akciju organizētāju. Aicinājumu atbalstīt Māris izjuta, studējot Ekonomikas fakultātes otrajā kursā: «Ar fakultātes pašpārvaldi organizējām mantu vākšanu kādam bērnunamam. Pēc lietu aizvešanas sāku domāt, ka man taču ir pietiekami daudz brīvā laika pēc studijām. Ja jau man savulaik tik daudz palīdzējuši, kāpēc es nevaru veltīt sevi citiem?»Viņš atzīst, ka arī labdarībā jāstrādā «par visiem simts procentiem», tāpēc jābūt komandai. «Padarītais jānovērtē pašiem darītājiem. Katru nedēļu organizējam pastāvīgas aktivitātes Jelgavas Pensionāru biedrībā, Sabiedrības integrācijas pārvaldē, dodamies uz Jelgavas bērnunamu… Ceru, ka studenti un skolēni, kas to apciemo, veidojot savu ģimeni, izmantos iegūto pieredzi, daudz ko pārdomās,» saka Māris. Jaunieši iegūst arī no tiem, kuriem palīdz, jo katram bijusi sava dzīves pieredze un mācība. Puisis gan atzīst, ka dažkārt mūsu sabiedrībai priecāties par citu panākumiem traucē latviešu mentalitāte, jo negatīvas vai intriģējošas ziņas vienmēr bijušas lasītākas un vairāk apspriestas, taču viņš pārliecināts, ka tieši ar labajiem darbiem var gūt lielus panākumus. Šajā Labdarības gadā, palīdzot bērniem invalīdiem, jelgavnieks iecerējis aktīvāk iesaistīt tieši studentus. «Kad reklamē ziedojumu kontus, ne visi gatavi piedalīties, taču mēs iesim un uzrunāsim studentus, kas varētu līdzorganizēt ziedojumu akcijas, lai bērni, kuriem dzīvē nav paveicies, arī kaut kad pēc gadiem ietu pa Latvijas labākās universitātes gaiteņiem,» Mārī jūtams arī patriotisms par savu alma mater.Viens vakars ģimeneiViņš ir patriots. Jelgavas, savas valsts. Vadījis patriotisko mūža organizāciju – studentu korporāciju «Ventonia». «Sabiedrībā radies stereotips galvenokārt no amerikāņu filmām, ka tās ir tādas atpūtas un bohēmas biedrības. Bet patiesība ir cita. Studenti, kas iesaistās korporācijās, ir biedri. Tā ir mūža organizācija, tāpēc dažkārt kopā var tikties students no laukiem un bankas valdes priekšsēdētājs, kuri viens otru uzrunā uz «tu». Tas lieliski noder visai dzīvei,» par ieguvumiem stāsta Māris, skaidrojot, ka korporācijā māca etiķeti, arī dejošanu, iemāca mīlēt savu valsti. Kas nav maznozīmīgi – arī to, kā pareizi lietot alkoholu.Tagad gan korporācijai atliek mazāk laika, jo septembrī viņš sācis strādāt bankā. Uz darbu iet ar smaidu, jo ir lieliski kolēģi, kas jauno darbabiedru atbalsta. Māris priecājas, ka savā amatā var izmantot arī iegūto izglītību, jo citādi četri gadi augstskolā būtu zaudēts laiks. Viņš pārliecināts – augstskolas absolventam darbs jāsāk «no apakšas», jo neviens par priekšnieku nepiedzimst, bet, veidojot karjeru, nedrīkst aizmirst arī par citu atbalstīšanu, «lai ir, kas pēc tam ciemos atnāk».Atzīstot, ka līdz ar patstāvīgu dzīvi parādās arī citas prioritātes, jaunietis piebilst – ir kāda tradīcija, ko viņš vienmēr ievēro. «Vienu vakaru nedēļā veltu mammai un ģimenei. Gan es, gan mamma, kas ir ļoti aktīva un nesen ieguva doktora grādu, mājās pārrodamies vēlu – ap deviņiem desmitiem vakarā, bet, ja tādas tikšanās uzskati par pašsaprotamām, pārējās lietas var pakārtot,» stāsta Māris, atzīstot, ka ir pateicīgs arī savam piecus gadus vecākajam brālim Jurim, kas vajadzīgajā brīdī viņam bija vīrieša piemērs.Būt augstāk par zemiPēdējos gados aktīvais jelgavnieks pievērsies grāmatu lasīšanai, ko agrāk darījis nelabprāt. «Man patīk arī atpūta ar draugiem, «pakārtojos» viņu hobijiem. Ceļojam pa Latviju, atbalstu sportiskās aktivitātes un atpūtu pie dabas.»Mārim ir arī viens neliels sapnis, ko tuvākajā laikā viņš vēlas piepildīt, – iemācīties kaitot, lai ar vēja dzīto pūķi, esot uz dēļa, būtu augstāk par zemi. No ieteikuma «Latvijas lepnumam 2011»Mārīte Pumpure, Māra Liscova kolēģe Latvijas Sarkanajā Krustā Es varētu smalki aprakstīt visus pasākumus, kurus puisis ir organizējis, visas lietas, ko viņš ir darījis, bet tad vēstule būtu vidējas grāmatas apjomā, neviens to neizlasītu un galveno vēsti neuztvertu. Tādēļ es pastāstīšu, kā Māris ir liek justies ikvienam, kas ir viņam apkārt… Mēs ar Māri esam pazīstami apmēram četrus gadus, un katru reizi, kad viņu satieku, nebeidzu brīnīties par viņa enerģiju, domu gaišumu un galvenais – padarītajiem darbiem. Tikai retais zina, ko Māris ar savu ģimeni ir piedzīvojis, kādas sāpes un traģēdijas, tomēr puisis ar to nelielās. Viņš vienkārši dara – tieši tas viņu manās acīs dara īpašu. Māris ir kā atomelektrostacija, kas ražo neaptveramu daudzumu enerģijas, kuru dod citiem. Šajos četros gados vienmēr puisi esam redzējuši tikai ar smaidu uz lūpām sakām: «Kā man iet? Labāk par visiem!» Viņš vienmēr liek apkārtējiem sajust prieku par to, kas mums visiem ir dots. Novērtēt, ka varam staigāt, runāt, domāt un darīt. Viņš visu laiku ir kustībā un, pats galvenais, ka rosina cilvēkus darboties.
