Jelgavas izglītības iestāžu direktoru padomes un «Zemgales Ziņu» kopīgi rīkotajā apaļā galda apspriedē skolu direktori pauda satraukumu par aizvien pieaugošo neatbilstību.
Jelgavas izglītības iestāžu direktoru padomes un «Zemgales Ziņu» kopīgi rīkotajā apaļā galda apspriedē skolu direktori pauda satraukumu par aizvien pieaugošo neatbilstību starp Izglītības likuma prasībām par izglītības kvalitāti un pilsētas pašvaldības piešķirtajiem līdzekļiem šiem mērķiem.
Attīstībai līdzekļu nepietiek
Ināra Daščinska, Jelgavas 2. ģimnāzijas direktore, direktoru padomes priekšsēdētāja.
Pagājušajā gadā izglītībai iedalītie 36 procenti no pilsētas budžeta naudas izteiksmē šķiet pietiekami, taču, ja samaksā skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem algas,samaksā sociālos nodokļus, nokārto komunālos maksājumus, tad līdzekļi atliek tikai avārijas situāciju novēršanai. Naudas skolu attīstībai paliek maz, un šī ir mūsu sarunas tēma: gribam informēt sabiedrību par patieso stāvokli.
Sen jau aizmirsta laboratoriju iekārtu, darbmācības kabinetu darbgaldu atjaunošana, jaunu darbarīku iegāde. 2. ģimnāzijas sporta halle ir kritiskā stāvoklī, taču, ja to slēgs, tad nebūs treniņvietas ne vidusskolēniem, ne sporta skolas audzēkņiem.
Svešvalodā katram skolotājam jāizmanto magnetofons, šāda prasība ir arī eksāmenā. Ik dienu lietojot, magnetofona kalpošanas laiks ir apmēram divi gadi. Jauna iegādei nav līdzekļu.
Par labo priecājamies. Paldies, ka pagājušajā gadā mums atvēlēja līdzekļus datorklases ierīkošanai. Liels paldies arī vecākiem, kuru līdzekļi ļāvuši skolā veikt kosmētisko remontu. Ziedojumu nauda ļauj izmantot kopējamo aparātu, nopirkt pulveri un papīru.
Lai iegādātu mācību grāmatas un kaut pa vienam eksemplāram no katra nepieciešamā daiļliteratūras izdevuma, vajadzētu 9310 latu. Budžets mums ir aptuveni trīstūkstoš latu. Grāmatas bieži varam nopirkt pa vienam eksemplāram.
Parāds – 198 tūkstoši latu
Gunta Auza, Skolu valdes vadītāja
1998. gadā pašvaldības budžetā 36170 latu bija plānoti mācību grāmatu iegādei. Tās iegādājāmies par 35204 latiem. No pašvaldības budžeta finansētajās vispārizglītojošajās skolas mācās ap desmittūkstoš skolēnu, katram varam iegādāties mācību grāmatas par aptuveni trim latiem. Tas nozīmē – vienu grāmatu!
Domes šim gadam apstiprinātais ikmēneša finansējums nodrošina izglītības darbiniekiem algas, nodokļu maksājumus un daļu no komunālajiem maksājumiem. Dažādiem piegādātājiem, pakalpojumu sniedzējiem, darbu veicējiem 1998. gadā un šī gada trīs mēnešos Skolu valde ir parādā 198 tūkstošus latu, no tiem par siltumu – 48 tūkstošus latu. Tā ir ļoti liela summa, no kuras grūti attālināties: vasarā, kad beigsim maksāt par apkuri, sāksies skolu gatavošana jaunajam mācību gadam.
Pagājušajā gadā pašvaldība atļāva avārijas situācijas novērst, norēķinoties ar atlikto maksājumu. Remontdarbi tika veikti Amatu skolā, bērnu attīstības centrā «Rotaļa», sporta skolā. Arī atliktie maksājumi ietilpst šajos 198 tūkstošos.
Katru mēnesi darba algām un nodokļu nomaksai izmanto 104 tūkstošus latu. No pašvaldības budžeta saņemam 153 tūkstošus latu – pārējiem izdevumiem paliek mazākā daļa līdzekļu.
«Akti par pārkāpumiem jāraksta Domei»
Ērika Zommere, Jelgavas sākumskolas ar bērnudārza grupām direktore
Pašvaldībai jābūt tik drosmīgai un jāatzīst, ka tā ir bankrota priekšstadijā.
Ja nevaram pašu elementārāko – uzturēt tīrību skolā, nopirkt krītu un papīru, ja darba aizsardzības inspekcija atzīst, ka skolās reģistrēti pārkāpumi, kuru dēļ apdraudēta bērnu drošība, – tad šīs skolas ir jāslēdz! Un akti par pārkāpumiem jāraksta nevis skolu direktoriem, bet Domei, cilvēkiem, kuri mums iedala naudu.
Notiek dažādas ačgārnības. Vispirms mēs iepērkam dārgus siltuma regulatorus siltummezglos. Tie darbojas atkarībā no āra temperatūras, taču to ražotāji dāņi jau nezina, ka mūsu logi ir ar pirksta platām spraugām, ka nav nosiltināti ne jumti, ne durvis. Siltumregulatoriem darbojoties paredzētajā režīmā, telpās ir plus 11 līdz 12 grādu.
Īstenojas datorizācijas programma, taču bija Domes lēmums, ka to veiks nevis par Skolu valdes budžeta, bet par Privatizācijas fonda līdzekļiem. Solījums netika izpildīts! Turklāt interneta lietošana ir ļoti dārga, to nevaram nemaz atļauties.
Jārunā arī par bērnudārzu pedagogu algām, ko maksā pašvaldība. Pēc minimālās algas paaugstināšanas 50 latu nu ir apkopējai, auklītei, šefpavāram, kas atbild par ēdiena kvalitāti un bērnu veselību, 50 – noliktavas pārzinim, kas gādā produktus un ir materiāli atbildīgs. Skolotājai – Daugavpils Pedagoģiskās augstskolas 4. kursa studentei – arī 50 latu! Un ikmēneša mācību maksa ir 20 latu. Uzskatu, ka atšķirībai ir jābūt.
Rīgas pašvaldība piemaksā saviem skolotājiem par darba kvalitāti, Jelgavas pašvaldība par kvalitāti piemaksā siltumtīkliem.
Kas tas ir: ielāps uz ielāpa?
Liene Plota, 5. vidusskolas direktore
Skolas tēlu veido tās apkārtne. Skolai ir 25 gadi, tā ir apdrupusi, apmetums krīt nost. Kādreiz labi iecerētais projekts par skolas sporta halli nav īstenojies, tā ir pārdota SIA «Durbe». Savukārt skolas sporta laukums pilsētas suņiem tiek izmantots kā pastaigu laukums. Tagad šo «cūku kūti» sporta nodarbībām izmantot nevar. Pēc aizrādījumiem īpašnieki pat ir uzrīdījuši suņus skolas darbiniekiem.
Skolā ir arī milzīgi siltuma zudumi, logu rāmji ir izpuvuši. Jumts, ko esam mēģinājuši lāpīt un lāpīt, ir caurs. Rudenī mani lietainā naktī izsauca uz skolu, jo iedarbojās signalizācija. Bija radies īssavienojums. pārbaudot ar instrumentiem, visā sienā uzrādīja spriegumu. Gaiteņu grīda nokrāsota tumšās, drūmās krāsās, lai vieglāk tīrīt un piemeklēt jaunu krāsu. Esmu pat izdomājusi mīklu par savu skolu – kas tas ir: ielāps uz ielāpa?
Pēc siltumtrases remonta skolas teritorija palika izrakņāta. Cerējām uz vecāku palīdzību, lai nopirktu zālāja sēklu, taču tagad šīs cerības nav. Te nu jāpasaka «paldies» presei par rakstiem par naudas ziedojumiem skolai. Esam uzsākuši sarunas ar Mašīnbūves rūpnīcu, ka viņi mums palīdzēs veikt kādus skolai nepieciešamus darbiņus.
Atvērām skolā 1. – 4. klases, būs problēma ar atbilstošām mēbelēm. Viens sols ar diviem krēsliem maksā vairāk nekā 50 latu, bet bērnu klasē ir trīsdesmit!
«Tad gan jums ir traki!»
Elmārs Sakne, Jelgavas 1. ģimnāzijas direktors
Kolēģu teiktais ir aktuāls jau septiņus astoņus gadus. Pirms dažiem gadiem direktoru padome iesniedza Domei priekšlikumu legalizēt vecāku ziedojumus. Rezultātā mums pārmeta likumu nezināšanu, jo Izglītības likums tādus neparedz. Taču skaidrojuma, ka pašvaldība nonākusi līdz situācijai, kad ziedojumi ir nepieciešami, nebija. Tagad stāvoklis kļuvis vēl sliktāks. Pēdējā seminārā mums paziņoja, ka nebūs naudas papīram, taču eksāmeniem jānotiek. Es vairs nerunāšu ne par logiem, ne durvīm, jumtiem un grīdām, ne tualetēm, kas katrā degvielas uzpildes stacijā ir labākas nekā skolā, es runāju par papīra lapiņu! Es tikos ar vienu ierēdni Domē, saku: man vajag rīt 600 papīra lapu. Viņa atbild:«Tiešām tik daudz jums vajag? Vai Dievs, tad gan jums ir traki!» Pārāk liela atšķirība veidojas starp skolu un pārējo sabiedrību, arī starp iestādēm un skolām, kas pakļautas Domei. Attieksme pret skolu ir morāles jautājums, un to nosaka vairākums Domē, jo katru lēmumu taču pieņem balsojot. Man teica: «Kad jūs iesiet ar tiem žurnālistiem runāt, neaizmirstiet, ka kaut kas labs jau arī notiek.» Jā, Domes piešķīrusi līdzekļus datorcentra izveidošanai. Kad sarēķinu, ko esmu saņēmis no ārzemēm, ko no Sorosa fonda, ko no LIIS programmas, kuru, maigi sakot, pilsētā neatbalstīja, tad redzu, ka Domes ieguldījums ir samērā mazs. Mums ir atslēgts internets, elektroniskais pasts, jo nav naudas, ar ko samaksāt. Datorcentrā mācības ir jāpārtrauc.
Jauniešus uz Mēnesi neaizsūtīsim
Aivars Preiss, Jelgavas speciālās skolas direktors
Pirms diviem gadiem speciālā skola draudēja fiziski sabrukt. Ar pašvaldības un Skolu valdes atbalstu izdevās uzlikt ēkai ļoti labu jumtu, siltinājām skolu. Nupat beidzām pārkārtot visu elektroinstalāciju. Tagad arī vairāki mācību kabineti ir Eiropas līmenī. Taču nožēlojami ir tas, ka uzlabojumi veikti uz pārējo kolēģu rēķina, tas ir, uz parādu rēķina.
Speciālā skola ir īpaša, tajā mācās skolēni no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, vairāk nekā divdesmit bērnu ir no patversmes, tāpēc ikdienā problēmu ir daudz. Viena no sāpīgākajām ir – kā sniegt profesionālā darba iemaņas. Pirms diviem gadiem atvērām 10. un 11. klasi, audzēkņi apgūst arodu. Tas viss notika uz entuziasma pamata, mēs meklējām naudu, pirkām ķelles un cementu, gādājām smiltis. Arī pašvaldība palīdzēja, un vecāki teica paldies, jo audzēkņi pēc skolas iekārtojās darbā. Bet šobrīd situācija ir dramatiska, jo prasības darba tirgū ir augušas, un mūsu audzēkņi ar vecajām darba metodēm, novecojušiem darbarīkiem vairs konkurēt nevar.
Daļu jauniešu māc bezdarbība. Skolotāji redz izeju, un tā ir pavisam vienkārša – bērni jānodarbina jau jaunākajās klasēs. Taču skolotājs to nevar īstenot, jo nav nepieciešamā inventāra, darbarīku. Bērnus pēc skolas beigšanas uz Mēnesi jau neaizsūtīsim. Ja viņi netiks iekārtoti darbā, tad būs situācija, ka vakaros paši nevarēsim droši iet pa ielu. Konstatējam, ka izplatās narkomānija, policija plāta rokas, bāriņtiesa arī. Nu, ko – skolotājs vainīgs! Labi zinām, kāda vecuma cilvēki tagad sēž cietumos, – vidēji no divdesmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem. Mēs turpinām iet šajā virzienā.
Lielai daļai sabiedrības ir ļoti vājš priekšstats par skolotāja darbu. Domā – ēka ir, siltums ir, uguns deg, skolotājs ir, tāfele un krīts ir, bērni ir – ko vēl vairāk vajag?
Budžeta vai attieksmes problēma?
Antonija Maškova, Metodiski informatīvā centra galvenā speciāliste
Izglītības joma tiek arī atbalstīta, piemērs ir kaut vai šis Metodiski informatīvais centrs. Tāpat ļoti nozīmīgs ir Izglītības atbalsta fonds, kura līdzekļus studijām izmanto gan skolotāji, gan skolēni. Taču ir arī problēmas. Sarežģīti ir iesaistīties tālākizglītības pasākumos, kuros nepieciešams finansējums. Runājot par ģimnāziju attīstību, par skolotāju sagatavošanu tām izglītības programmām, kuras mūs gaida nākotnē, – šodien pašu izstrādātajai un pieņemtajai pilsētas izglītības attīstības koncepcijai līdzekļu nebūs. Līdz šim atbalstu esam saņēmuši, arī dažādu fondu līdzekļus, taču tā ir par maz.
Nesen notikusī sanāksme par pusaudžu problēmām rādīja, ka to ir daudz. Ja mēs būtu prātīgi un gudri cilvēki, tad domātu par nopietnākām investīcijām ārpusklases darbā. Piemēram, «Lediņi» prasa vienreiz ielikt pamatīgu summu, jo pagājušajā gadā redzējām, cik šāda nometne ir pieprasīta. Tad nebūs jādomā, kurš ķers mūsu bērnus, kas pastaigājas un neiet uz skolu, bērns atradīs nodarbi tajā jomā, kur viņam ir iespējas.
Direktori un vietnieki, salīdzinādami situāciju Jelgavā ar to citās pilsētās, šeit saskata ne tik daudz budžeta, cik attieksmes problēmas. Piederu pie tiem cilvēkiem, kuri netic, ka valstij un pašvaldībai nav budžeta līdzekļu. Ja mani vārdi kādu nepārliecina, es varu arī argumentēt.
Stundās nav iespējami eksperimenti
Brigita Preisa, vakara (maiņu) vidusskolas direktore
Apstākļus mūsu skolā varu raksturot tā: daudz esam saņēmuši, bet vēl vairāk skolai ir nepieciešamību. Mums ir tikko iekārtota datorklase, tai ir vajadzīga tehniskā apkope, taču naudas tam nepietiek. Svešvalodā izmantojam audiokasetes, tās būs jāpērk skolotājiem pašiem. Viņi saņem atlīdzību par darba kvalitāti, taču tā vienlaikus ir arī kompensācija par mācību materiālos ieguldītajiem personiskajiem līdzekļiem, kurus skolotājs gādā atkal un atkal.
Nevaram iekārtot arī fizikas un ķīmijas kabinetu. Fizikā varam mācīt tikai mehānikas kursu, par elektrību nemaz nedomājot.
Ķīmijā nav iespējami nekādi eksperimenti, jo laboratorijas iekārtu nav.
Par atskaņotāju skolēni smejas
Alfrēds Holsts, 6. vidusskolas direktors
Esam saņēmuši palīdzību no pašvaldības. Ir uzstādīts automātiskais siltuma regulētājs, skolai saremontēts jumts. Taču mācību tehnika skolā ir novecojusi. Ja skolotājam jālieto vecais atskaņotājs, kas ražots pirms divdesmit gadiem un ko pat ģimenēs vairs nelieto, tad skolēni smejas.
Nepieciešami līdzekļi, lai skolotājiem samaksātu par kursiem, dotu iespēju tos izvēlēties, jo par to algu, ko pašlaik saņem skolotājs, viņš nevar ne tikai aizbraukt uz kursiem, bet pat grāmatu nopirkt nevar.
Mūsu audzēkņu vecāki izpilda to pienākumu, ko vajadzētu izpildīt pašvaldībai. Septembrī skolēni ienāk skolas kolektīva izremontētās telpās. tas izdarīts ar vecāku finansiālo un praktisko palīdzību, tas ir visīstākais ziedojums!
1200 bērniem – divi datori
Juris Skrupskis, 3. pamatskolas direktors
Sabiedrībā tiek radīts nepareizs priekšstats par skolas materiālo stāvokli. Visas partijas savulaik izglītību nosauca par prioritāti, tagad Jelgavā ir tikai viena prioritāte – siltumtīkli! Katru gadu pirms budžeta pieņemšanas var dzirdēt pašvaldības žēlošanos par vienreizīgām grūtībām. Taču reāli redzu apkārt valsts iestādes, kurās ir ar jaunām mēbelēm iekārtoti kabineti, dienesta transports… To visu neredzam skolā. Mūsu skolā ir divi datori –- tūkstoš divsimt bērniem! Būtībā tie kalpo tikai dokumentācijas sakārtošanai. Mēs nevaram runāt par internetu, ja skolai nepietiek pat papīra.
1998. gada 23. decembrī Jelgavas Domē pieņēma lēmumu par mēneša pamatbudžeta finansējuma apstiprināšanu 1999. gadā. Izglītībai mērķdotācija ir 170 457 lati, pašvaldības budžeta līdzekļi – 148 743 lati mēnesī. (Pēdējā Domes sēdē piešķīra vēl papildus piectūkstoš latu.) Pareizinot šos skaitļus ar 12, kļūst skaidrs, ka summa, ar kuru rīkojas Skolu valde un direktori, kļuvusi krietni mazāka nekā pērn.
Kādu izglītības budžetu apstiprinās Jelgavas Dome?
Izglītības finansēšanas avoti
Valsts mērķdotācija, kas domāta pedagoģiskā darba atalgojumam. To saņem atbilstoši skolēnu skaitam. (Jelgavā šī summa ir 11,7 lati mēnesī vienam audzēknim, audzēkņu skaits 10,5 tūkstoši.)
Pašvaldības budžeta līdzekļi izglītības iestāžu uzturēšanai, tehniskā personāla algām, mācību izdevumiem, pašvaldības finansētajām papildu stundām. (Jelgavā – 36 procenti no pašvaldības budžeta jeb 2 379 690 latu.)
Maksas pakalpojumi – vecāku līdzfinansējums pirmsskolas iestāžu uzturēšanai, maksas pulciņi, telpu izīrēšana u. c. (Plānotā summa – 252 tūkstoši latu.)
Šā gada 28. janvārī Dome pieņēma lēmumu par precizētā plāna apstiprināšanu, kurā teikts, ka 1998. gadā pašvaldības daļa izglītības budžetā bija 2 504 880 latu.
