Esam noguruši no tā, ka katru dienu jau daudzus mēnešus «nocērt asti pa gabaliņam». Un tā katru dienu, neizlaižot ne darbdienas, ne sestdienas, ne pat svētdienas. Mostamies ar «šausmīgo krīzi» pa radio, bet «labvakaru un labunakti» tālrādes ekrānā norūpējies Ministru prezidents novēl ar vārdiem, ka šodienu esam pavadījuši salīdzinoši veiksmīgi. Rīt, kad modīsimies, būšot daudz sliktāk. Pienāk rīts un, ticiet vai ne, viņa vārdi piepildījušies. No «astes» atkal kāds gabals nost. Un galu galā tu, cilvēks, sāc domāt, kas ir labāk – šausmīgas beigas vai nebeidzamas šausmas. Šodien Ozolniekos tiekas rajona deju kolektīvi, lai kopīgi ar ģimenēm pasportotu, vēlāk uzgrieztu kādu danci. Darītu to, ko dara ikviens normāls cilvēks savā brīvdienā, – atpūstos un uzņemtu pozitīvo enerģijas lādiņu, nedomājot par to, kas sagaidāms vakarā, kad apsēdīsies TV ekrāna priekšā, lai paskatītos kādu ziņu raidījumu. Daudzi lauku dejotāji pilsonisko aktivitāti izrādījuši, iestājoties par zemnieku kopējām interesēm. Šoreiz viņi cer, ka valdība ieklausījusies «pa īstam». Tad jau varbūt labāk būtu reizi par visām reizēm atklāti pateikt, ka šitā rušināšanās pa zemi un govs pupu raustīšana jāmet pie malas. Ka mums daudz svarīgāk ir turēt frišus asinsvadus – banku sistēmu –, nevis tos piepildīt ar asinīm – ražošanu. Cerēsim, ka tā gluži nebūs, ka no pirmdienas tiešām viss kļūs labāk un «bez grumbas pierē». Starp citu, arī pašu attiecībās.
