Lidmašīna Rīgas lidostā nolaidās vakar pulksten 12.40. Mamma un citi radi bija sagaidītājos, un kopš tā brīža man gribas, lai laiks līdz 28. februārim, kad būs jādodas atpakaļceļā, ritētu lēnāk.
Lidmašīna Rīgas lidostā nolaidās vakar pulksten 12.40. Mamma un citi radi bija sagaidītājos, un kopš tā brīža man gribas, lai laiks līdz 28. februārim, kad būs jādodas atpakaļceļā, ritētu lēnāk.
Lidoju no Tampas Floridā. Tas ir stundas brauciena attālumā no manas mājvietas Sarasotā. Vispirms uz Ņujorku, Kenedija lidostu. Tur trīs stundas bija jāgaida, un izmantoju šo laiku, lai internetā parunātos ar saviem Amerikas draugiem. Darba dienās nemaz tāds brīvs brīdis bieži neatrodas, bet tagad varēju mierīgi apsēsties pie lidostas ieejas, kur vislabāk “ķēra” bezvadu internets, un vienkārši papļāpāt.
Tālākais ceļš veda uz Vāciju. Biju cēlusies septiņos no rīta, bet Frankfurtē nonācu piecos rītā. Toties lidojums bija pats jaukākais no līdz šim piedzīvotajiem, jo blakus sēdēja ļoti interesanta sarunbiedrene – māksliniece no Bulgārijas. Runājāmies gan par Amerikā praktiski noderīgām lietām, gan dzīves filosofiju. Par diskusijas vērtu izrādījās pat uzraksts uz brokastu kārbas. “The estetics of our age is success” (mūsu gadsimta estētika ir panākums) – tur bija citēts kāda amerikāņu mākslinieka atzinums 60. gados. Manis nebija sešdesmitajos, bet tagad varu piekrist – vismaz tajā pasaulē, kur pašlaik esmu, panākumi gūst arī estētiskas kategorijas jēgu.
Savs laiks lidmašīnā un pēc tam Frankfurtes lidostā atlika arī mācībām. Esmu sākusi studijas finanšu analītiķa sertifikāta iegūšanai. Grāmatvedība, ekonomika, finanšu ētika… Ja viss rit ideāli, kursu iespējams pabeigt trijos gados, liekot katru gadu pa vienam apjomīgam pārbaudījumam (ja nenoliec, tad jānāk nākamajā gadā). Viens no maniem paziņām to esot beidzis vienpadsmit gados, ceru, ka es tomēr pagūšu ātrāk. Šajā nolūkā ļoti lietderīgs bija ievadseminārs iepriekšējās nedēļas nogalē, kur trīs dienas no astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā skolojos, ko un kādā secībā apgūt, lai mācību rezultāts būtu optimāli labākais.
Bet dienas paiet arī diezgan lielā darba slodzē, īpaši jau šī nedēļa – pirms braukšanas bija jāpabeidz iesāktie projekti. Strādāju privātā kompānijā, kas savu klientu interesēs darbojas naudas un vērtspapīru tirgū. Vārdu sakot – palīdzam viņiem nopelnīt, un pagājušajā gadā, piemēram, šī peļņa vidēji bija 13 procentu. Jūtu, ka man pietrūkst latviešu valodas terminoloģijas, lai sīkāk stāstītu par savu darbu, taču pagaidām neatrodu laiku tās apguvei. Maģistrantūras studijas Latvijā – tas varētu būt šīs problēmas risinājums nākotnē.
Bet pagaidām ir, kā ir. Kopš rudens, kad sāku strādāt Sarasotā, vēl krietni trenējos peldēšanā, skrēju, pat uzvarēju pāris pilsētas skrējienos. Bet tad saņēmu paaugstinājumu amatā, sāku mācīties, un tik vien atliek kā skrējiens rītos pa pludmali.
Iekāpusi lidmašīnā Frankfurtē, tūlīt “nolūzu” un atmodos tikai tad, kad jau sākās nolaišanās. Apakšā sniega balta zeme – pirmajā mirklī tas bija mazliet pārsteidzoši (pašlaik “pie mums” ir 25 – 30 grādu karstums). Taču īstais siltums tomēr neslēpjas gaisa temperatūrā. To izstaro māju sajūta un tuvinieku mīļums. Tas gan svešumā pietrūkst, gan arī dod drosmi iet pasaulē. Esmu priecīga, ka mans īsais atvaļinājums iegadījies, kad šeit būs Latvijas čempionāts ar jauno laika fiksēšanas elektroniku. Gribu “ieņurkot” Jelgavas baseinā un atgūt tā ūdens izjūtu. Gribu piedalīties un palīdzēt savai komandai.
