Ziedkalnes bibliotekāre Velta Vilciņa aroda prasmes pārņēmusi no meitas.
Apaļās darba jubilejas gads – bibliotēkā Ziedkalnē Velta Vilciņa nostrādājusi divdesmit gadu – nesis patīkamas izmaiņas. Šogad beidzot nedz bibliotekārei, nedz apmeklētājiem grāmatas, ģērbtiem virsjakās, nav jālasa. Pirmās aukstās oktobra dienas var sagaidīt, tīksminoties par izremontētajām telpām un patīkamo siltumu. Mazajiem lasītājiem, kas ļoti iemīļojuši brīvos brīžus pavadīt bibliotēkā, pat jāatgādina, ka biezās jakas var vilkt nost. Gadu gaitā apmeklētājiem iegājies, ka pie datoriem vai ar grāmatu rokā rudens un ziemas periodos siltās drēbes labāk nenovilkt.
Amats mantots no meitas
Lai gan ģimenēs arodus parasti meitas manto no mātēm, Veltas Vilciņas dzīvē bijis citādi. Viņas meita Vivita jau no bērnībās grāmatas plauktos kārtojusi pēc alfabēta un vienmēr vēlējusies kļūt par bibliotekāri, savas ieceres arī mērķtiecīgi īstenojusi, iestājoties Kultūras darbinieku tehnikumā. «Kad meita gāja pamatskolā, grāmatas plauktos bija sanumurētas un ar ielīmētiem stūrīšiem,» atmiņās dalās Velta. Vivita arī bijusi idejas autore Ziedkalnē izveidot bibliotēku. Nereti vakaros pļāpājot, abām jāsecina, ka neviļus atkal aizrunājušās par darbu. Meitai pēc padoma Velta regulāri taujā, ja kaut ko nesaprot bibliotēku informācijas sistēmā «Alise».
Kādreiz strādājusi par kadru inspektori kolhozā «Ziedkalne». Meitai aizejot dekrēta atvaļinājumā un pārceļoties uz Jelgavu, pārņēmusi bibliotēkas vadību savās rokās. Velta dzimusi Augstkalnē, bet Ziedkalnē dzīvo kopš 1956. gada, kad turp pārcēlās ģimene. Viņa pārliecinoši atzīst: «Es Ziedkalnē pazīstu visus apmēram trīs simtus iedzīvotāju.»
Pēcpusdienās, kad beidzas stundas skolā un bērni atgriezušies mājās, kā arī sestdienās bibliotēkā ņudz jaunās paaudzes apmeklētāji. Bērni atraduši vietu, kur patīkamā gaisotnē un vienmēr gaidīti pavadīt brīvo laiku. Tiek spēlētas galda spēles, lasītas grāmatas, darināti rokdarbi, krāsots, līmēts un locīts un, protams, savs laiks atvēlēts mūsdienu tehnoloģijām.
Reizēm nelielajās bibliotēkas telpās satilpst pat 20 bērnu. Veltai tad jācenšas bibliotekāra darba prasmes papildināt ar auklītes un audzinātājas iemaņām, sagatavojot uzdevumus un radošas nodarbes saviem apmeklētājiem. «Man mēdz teikt – tev jau te nav bibliotēka, bet gan jauniešu centrs,» smaida Velta. Lai arī tas gluži neietilpst bibliotekāra amata pienākumos, kopā ar jauniešiem viņa arī piedalās talkās un dodas kopīgos izbraucienos.
Ja kādam pieaugušam lasītājam sanāk pēc grāmatas atnākt sestdienā, viņi smejot, ka jāmūk ārā, jo telpas okupējuši bērni, un kā nu ne, ja bibliotekāre viņus vienmēr sagaida ar prieku. Velta palepojas un parāda ierakstus atsauksmju grāmatā, kur bērni izteiksmīgiem, sakāpinātiem epitetiem piepildītiem teikumiem sajūsminās par Ziedkalnes bibliotēku.
Ar «pufaiku» mugurā
Toreiz, kad bibliotēka Ziedkalnē nodibināta (1989. gadā), tās telpas atradās citā vietā, arī nosaukums bijis cits – Vilces pagasta 3. bibliotēka. «Sākotnēji mums bija ļoti, ļoti briesmīgas telpas, tagadējā baznīcas ēkā. Apkures nebija vispār, griesti bruka. Bija moments, kad slikto apstākļu dēļ bibliotēku gribēja likvidēt, bet noturējāmies. Sēdējām pufaikās,» atceras Velta un nebeidz vien jūsmot par tagad izremontētajām telpām, kurās katru dienu uz darbu var ierasties ar prieku. «Ja paskatās uz manu gadaskaitli, skaidrs, ka sen jau vajadzētu pensijā, bet tagad, kad šeit ir tik burvīgi, teikšu godīgi – negribu. Vēl kādu laiciņu vēlos pastrādāt. Visu mūžu ir strādāts, nezinu, ko bez darba iesāktu. Agrāk taču nebija arī tādu dekrēta atvaļinājumu. Kā pēc vidusskolas beigšanas sāku strādāt, ne mirkli neesmu pārtraukusi.»
Bibliotekāre ir gandarīta, ka no aptuveni trīs simtiem Ziedkalnes iedzīvotāju 168 ir bibliotēkas apmeklētāji. Tiesa, šajā skaitlī ietilpst pa kādam, kas nav ziedkalnieks, bet nelielai apdzīvotai vietai tas vienalga ir labs rādītājs. Jaunākajam bibliotēkas apmeklētājam, jo teikt «lasītājs» nebūtu īsti atbilstoši, ir divi gadi, bet vecākais jau sasniedzis 85 gadu slieksni.
Ziedi visapkārt
Bez darba pienākumiem, ko droši var saukt arī par Veltas kundzes hobiju, viņa ļoti mīl ziedus. Mājās puķu podi esot izvietoti visapkārt – gan istabās, gan ārā. Lai to pierādītu, gluži mūsdienīgi tiek izvilkts skārienjutīgais telefons, kurā iemūžināta ziedošā Veltas mājas apkārtne, arī tuvinieki – mazdēls un mazmazdēliņš –, drauga dēls un viņa bērniņš, neiztikt arī bez mājas mīluļa kaķa bildes.
Dzīvesprieks tā vien spraucas ārā jebkurā Veltas darbībā, neviens pasākums viņai nav par neinteresantu. Ar pagasta pensionāriem startēts sporta spēlēs, nav palaista garām iespēja nofilmēties masu skatos «Saplēstās krūzes» ainās. Iespēja ielūkoties filmēšanas aizkulisēs likusies divtik interesanta, jo Veltas drauga dēls ir Liepājas teātra aktieris Kaspars Gods. Secinājums viens – nekas nav tik vienkārši, kā no malas izskatās, un arī filmēšanās ir visai nogurdinošs process.
Pašai Veltai grāmatas lasīt īpaši daudz laika nemaz neatliekot, jārūpējas, lai bibliotēkas jaunajiem apmeklētājiem būtu ko darīt, jāuztur telpas kārtībā, arī mājās darbiņu netrūkst, tāpēc pārsvarā pēdējā laikā viņa vairāk lasa žurnālus. Žurnālus iecienījuši arī daudzi citi ziedkalnieki, tāpēc tos Velta cenšas abonēt plašā klāstā. Daļai vietējo īpaši patīk izglītojoši izdevumi, piemēram, «Ilustrētā Zinātne», citus saista «Privātajā Dzīvē» lasāmā informācija, bet vēl kādu «Ievas» žurnāli. Ziedkalnieki ļoti iecienījuši arī apgāda «Kontinents» izdotās grāmatas. ◆
