Māris Brancis, nospēlējis pirmizrādi Šekspīra lugā «Jautrās vindzorietes» un nosvinējis dzimšanas dienu, gatavojas jaunas grāmatas par mākslu rakstīšanai.
Sv.Trīsvienības baznīcas tornī kopš aizvadītās nedēļas nogales aplūkojama izstāde «Manas bildes». Šoreiz tā nav kāda konkrēta autora vai mākslinieku grupas darbu skate, bet daļa no kolekcijas, ko gandrīz vai četru gadu desmitu garumā sarūpējis Māris Brancis. «Sākumu atceros ļoti labi, jo pirmais darbs – keramiķa Aleksandra Djačenko «Muzikanti» – iegādāts 1974. gadā par godu meitas Elīnas nākšanai pasaulē,» atklāj Jelgavas Mākslinieku biedrības allaž darbīgais vadītājs M.Brancis. Kolekcijas «Manas bildes» publiskās skates atvēršanas brīdis nebija izvēlēts nejauši, jo 21. janvāris bija mākslas zinātnieka, daudzu mākslas grāmatu autora, Alunāna teātra aktiera (varbūt kāda joma arī palika nenosaukta) M.Branča dzimšanas diena, šoreiz sešdesmit piektā.– Vienmēr esi rūpējies, lai par mākslinieku veikumu uzzinātu arvien plašāks interesentu loks, tavas recenzijas bieži ir arī «Zemgales Ziņu» slejās, bet paliekošākais veikums droši vien ir tavas grāmatas. Ko šajā jomā rāda skaitļi?No Zinātniskās bibliotēkas saņēmu vērtīgu dāvanu – savu «Biobibliogrāfiju», kur katalogā iegrāmatotas 856 manas rakstu vienības. Protams, daži ir tikai nelieli rakstiņi. Ar tiem sāku jau diezgan sen sāku – rakstīju Ņujorkas latviešu izdevumam «Laiks».Bijuši arī diezgan daudzi katalogi, bet ja tieši par grāmatām – pašlaik top septiņpadsmitā. Vairākiem krājumiem esmu bijis arī sastādītājs, kas brīžiem ir ne mazāk sarežģīti.– Un par ko tad būs septiņpadsmitā grāmata, varbūt tas ir noslēpums?Noslēpums tas nav, vēl jo vairāk tāpēc, ka grāmata jau uzrakstīta. Tā ir par trimdas gleznotāju Laimoni Mieriņu, kurš gan diemžēl gatavo izdevumu vairs neredzēs, jo mira 2011. gada 21. decembrī Anglijā. No 24. februāra muzejā «Rīgas birža» būs viņa piemiņas izstāde, uz atklāšanu diez vai paspēsim, bet jācer, vismaz kamēr «Biržā» būs skatāmi mākslinieka darbi, apgādā «Mansards» gatavotā grāmata nāks klajā.«Aizķeršanās» iemesls tradicionāls – nauda. Cik reizes ar apgāda vadītāju Jāni Ogu esam vērsušies Kultūrkapitāla fondā, neko neesam dabūjuši. Tagad līdzekļi tiek gādāti Anglijas pusē. Cik būs naudas, no tā arī lielā mērā atkarīgs, kāda būs grāmata.– Septiņpadsmit grāmatas. Tad jau tevi var saukt par rakstnieku?Labāk jau sauksim par mākslas zinātnieku, jo beletrists es tomēr neesmu. Es rakstu «no faktiem». Lūk, šeit man ir atsūtītas 12 kastes no Kanādas (M.Brancis rāda uz apjomīgiem saiņiem darbistabas stūrī – red.), pilnas ar faktiem. Tie visi jāizstudē, un tad jāraksta grāmata.Faktiski ik pa laikam jāmet nost visi organizatoriskie darbi, ko esmu uzņēmies, lai taptu jauna grāmata. Dažās nedēļās taču neuzrakstīsi, piemēram, grāmatu par Gunāru Ezernieku.– Par Gunāru Ezernieku, tas bija nopietni vai tikai piemēra pēc?Pilnīgi nopietni, Gunāram 2. novembrī apritēs astoņdesmit. Līdz šim datumam gribas grāmatu dabūt gatavu. Līdzīgi kā pagājušajā gadā izdevās uz Ulda Rogas septiņdesmit gadiem. Lai es rakstītu, man vajadzīgs ļoti mierīgs ritms, kas tiek izjaukts, ja vakarā, piemēram, jādodas uz teātra mēģinājumu.– Kā vispār sākās tava «rakstīšanas liga»?Kādreiz strādāju tādā Latvijas PSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotajā direkcijā. Neklātienē studēju Mākslas akadēmijā, Mākslas vēstures un teorijas nodaļā, un diplomdarbu rakstīju par Jāni Robertu Tillbergu. Materiāli krājās, un galu galā sanāca grāmata. Ja saskaita, pie tās esmu strādājis kopumā 13 gadu.– Kā tad tevi, rakstītāju, nevis «mālētāju», Jelgavas mākslinieki izvirzīja par savu vadoni?Kaut manas recenzijas vai radioraidījumi (M.Brancis savulaik sadarbojies arī ar Latvijas Radio – red.) ne vienmēr bija glaimojoši, jelgavnieki mani pieņēma labi. Radās situācija, kad vajadzēja nomainīt līdz tam ilgu laiku Latvijas Mākslinieku savienības Jelgavas organizāciju vadījušo Georgu Svikuli, un mākslinieki pierunāja mani. Bet, redzot, ka savienības loma pārmaiņu laikos arvien samazinās, 2009. gada 4. decembrī nodibinājām Jelgavas Mākslinieku biedrību, un mani ievēlēja par valdes priekšsēdētāju.– Varbūt ņēma vērā arī tavu pieredzi vadošajā darbā?Man pašam šķiet, ka nekāds «vadoņa tips» neesmu. Lai gan tiesa, esmu bijis mākslas muzeja «Arsenāls» pirmais direktors, un tā pakļautībā savulaik bija arī izstāžu zāle «Latvija», kur Latvijas kompartijas vadība nāca uz lielo rudens un pavasara izstāžu atklāšanām. Tā, protams, bija izrādīšanās, bet brīžiem prātoju, vai tagadējie varas vīri Rīgas izstāžu zāles bieži apmeklē.– Teici, ka janvārī daudz laika atņēma «Jautro vindzoriešu» pirmizrādes. Kā saistījies ar Ādolfa Alunāna teātri?Teātris bija mana pirmā aizraušanās, vēl labu brīdi pirms mākslas. Savulaik pat stājos «aktieros» konservatorijā, bet neuzņēma. Būtu ticis kursā, kuru beidza Maiga Sika, Zigurds Neimanis. Lai gan Vera Baļuna mani jau bija redzējusi uz Jelgavas skatuves. Jelgavā (pats esmu no Tukuma puses) nokļuvu pēc Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma beigšanas. Toreiz daudz neskumu, jo bija doma, ka arī šeit varētu izveidot profesionālu teātri.Tad Rīgas darbu dēļ teātrī bija ap divdesmit gadu pārtraukums, bet nu pēc kādas sarunas ar Lūciju Ņefedovu jau vairākus gadus atkal esmu vai visās izrādēs.
