Esmu redzējis šo pasauli tādu, kāda tā ir, – saka Jelgavas Domes priekšsēdētāja vietnieks Juris Kaminskis.
– Esmu redzējis šo pasauli tādu, kāda tā ir, – saka Jelgavas Domes priekšsēdētāja vietnieks Juris Kaminskis.
Pagājušajā gadsimtā man bija lemts dzīvot ļoti interesantā laikā – izbaudīju Padomju Savienības pozitīvās un negatīvās iezīmes, piedzīvoju atmodu un tagad baudu brīvu Latviju.
No bērnības Jurim atmiņā visvairāk palikuši ceļojumi kopā ar ģimeni:
– Tolaik ar savu veco zaporožecu izbraukājām Kaukāzu. Tās ir spilgtas atmiņas – kalni, jūra! Mūsu ģimene katru gadu centās kaut kur aizbraukt. Tagad jau Kaukāzs ir tāda kā aizliegta zeme. Vienkārši turp vairs nav droši doties – politiskā situācija pārāk sakarsusi.
Jaunībā Juris vispusīgi pievērsies studijām:
– Jā, tā iznācis, ka esmu pabijis ļoti daudzās mācību iestādēs, bet tās augstākās bija Kultūras darbinieku tehnikums, Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāte, Fizkultūras institūts… Toreiz man bija sapnis kļūt tikpat slavenam kā, piemēram, Ivars Kalniņš. Aktieri tolaik tika īpaši cienīti, bet man laikam nebija lemts par tādu izveidoties. Tagad to nenožēloju, jo redzu, cik grūti klājas Latvijas māksliniekiem. Vēl satieku bijušos studiju biedrus, un viņi visi atzīst, ka bez papildu darba ar kultūru vien šajos laikos nevar iztikt. Studijām veltītais laiks man ir devis neskaitāmus draugus.
Visumā Juris pagājušo gadsimtu savā dzīvē atzīst par izdevušos:
– Es noteikti neko nenožēloju. Vienīgi lieliski būtu, ja varētu to visu atkārtot. Tad gribētu atgriezties piektajā klasē, taču būt kādus 17 gadus vecs. Tas ir laiks, kad cilvēkam rodas vairāk apziņas un izpratnes par dzīvi. Bet vienu skaidri zinu: neko mainīt es nevēlētos. Man ir labs darbs, lieliska ģimene un sapņi, kurus vēl noteikti īstenošu.
Šajā gadsimtā domnieks cilvēkiem vēl paņemt līdzi latvisko garu:
– Ja mums tagad būtu tikpat stipras vēlmes un griba kā atmodas laikā, tad Latvija būtu viena bagāta valsts. Bet diemžēl tas viss kaut kur ir izplēnējis, ilūzijas pazudušas. Tā vietā nākusi alkatība, no kuras ar steigu būtu jāatbrīvojas. Taču, manuprāt, to var panākt tikai valsts – izveidojot pēc iespējas vairāk pārtikušu cilvēku, tas ir, stabilu vidusslāni.
