Katrs darbs no cilvēka prasa ieguldījumu. Spēku, prātu, talantu. Sapratni, pacietību un cilvēkmīlestību.
Katrs darbs no cilvēka prasa ieguldījumu. Spēku, prātu, talantu. Sapratni, pacietību un cilvēkmīlestību. “Bez šīm īpašībām sociālajiem darbiniekiem klātos grūti. Esam psiholoģes, mediķes, ugunsdzēsējas, uzticības personas, advokātes,” smej Ozolnieku novada sociālā dienesta darbinieces. Un viņām ir taisnība.
Vladislavu Lipšāni Ozolniekos pazīst vai katrs iedzīvotājs. Pēc divu lielo pagastu apvienošanas Ozolnieku novada sociālā dienesta centrs darbojas vien piecus mēnešus, un tā rūpju lokā ir ap septiņu tūkstošu iedzīvotāju labklājība. Likums gan prasa, lai uz katriem 1000 cilvēkiem pašvaldībā būtu viens sociālais darbinieks, bet tur ar darba pienākumiem galā tiek trīs dāmas. Vladislava Lipšāne vada sociālā dienesta darbu, Vilijas Pakalnes uzmanības centrā ir ģimenes ar bērniem un tādas, ko pieņemts saukt par nelabvēlīgām, bet Zeltīte Skrabe kļūst par tuvāko līdzcilvēku vientuļajiem un likteņa apdalītajiem.
Pirmdienas un ceturtdienas ir pieņemšanas dienas. Tad nāk un arī brauc no tālākajiem novada nostūriem cilvēki ar savām rūpēm, uz sociālo darbinieku reizēm raugoties kā uz pēdējo iespēju izkļūt no likstām. “Šo pirmdien, piemēram, mums bija tāda rinda kā pie dakteriem. Savā ziņā tādi laikam arī esam,” spriež Vladislava. “Mums iet kā ātrajai palīdzībai – steidzamies risināt akūtas problēmas, kas vairs nedrīkst gaidīt. Nekad savu darbu nespējam padarīt līdz galam. Ar vienu problēmu esam tikuši galā, skatāmies – atkal jauna klāt. Ja klausītu likumu, mums vajadzētu vismaz septiņus darbiniekus.”
Sociālo darbinieku pienākumos ietilpst dažādu problēmu risināšana pagasta iespēju robežās. Tā ir pabalstu piešķiršana, trūcīgo ģimeņu izvērtēšana, garantētā minimālā iztikas minimuma nodrošināšana un vēl daudzi citi darbi. Jārūpējas arī par bērniem. Bērnunamos, skolās. Lai varētu nokļūt mācību iestādē, tur paēst. Protams, vientuļie un slimie cilvēki, viņu mājas aprūpe.
Vajadzīga palīdzība
Lielākoties uz Ozolniekiem pēc palīdzības vai padoma pie Vladislavas, Vilijas un Zeltītes ceļu mēro Ānes un Spartaka iedzīvotāji. Tur situācija ir īpaša. Pārsvarā dzīvo krievvalodīgie iedzīvotāji, lielākoties bez izglītības, bez valsts valodas zināšanām, līdz ar to viņiem ir ļoti grūti atrast darbu. Daudz arī nelabvēlīgu ģimeņu, kas iztiek pārsvarā no bērnu pabalstiem.
Ņemot vērā lielo pensionāru skaitu, no kuriem daļa ir invalīdi, viens sociālais darbinieks nodarbojas tikai ar veciem slimiem cilvēkiem. Jāpiebilst, ka tā ir Ozolnieku novadā, citos pagastos, kur ir mazāks iedzīvotāju skaits, ar šiem darbiem jātiek galā vienam cilvēkam.
Pie lielākajām ikdienas problēmām sociālo jautājumu speciālistes min bezdarbu. No tā izriet pārējās nebūšanas – cilvēkiem sakrājas parādi par dzīvokli, notiek tiesas darbi, vecāki vairs nespēj izglītot bērnus, ieslīgst alkoholismā un depresijā. Sociālā darbinieka uzdevums – nevienu neatstāt bez palīdzības. Vismaz jāmēģina to sniegt.
Bieži vien vientuļajam cilvēkam tik vien gribas, kā ar kādu parunāties. Sociālais darbinieks ir viņa saskare ar pasauli: “Vai, cik labi kļuva, kad es ar tevi aprunājos! Tā ka pildām arī psihologa funkcijas. Cilvēks ir vienkārši jāuzklausa,” stāsta Vladislavas kundze.
Pamatā ir bezatbildība
Vilija paralēli darbam studē augstskolā. Viņa teic, ka šajā laikā pieredzēts daudz. “Nezinu, ar ko mūs vēl varētu pārsteigt. Esam redzējuši, kā bērni dzīvo meža cirsmas vidū šķūnī, kas iztapsēts ar vatelīnu. Tualete stūrī.”
“Gadās arī, ka bērni, kuru dzīvesvieta ir deklarēta Ozolniekos, vecāku bezatbildības dēļ spiesti dzīvot pie vecāsmātes Bauskas rajonā. Tā kā aizbildnība nav vēl nodibināta, viņi skaitās mūsu. Mēs ar Viliju braucām uz Dāviņu pagastu. Apkures nav, caur dzīvokļa sienām var redzēt lauku – mums nosala kājas. Mūsu bērni tur dzīvo – jāpalīdz. Gājām pie priekšniecības. Iedeva pabalstu malkas iegādei, sarunājām ar Dāviņu pagastu, lai uzmūrē kaut vai krāsniņu. Citādi viņi sildījās ar fēnu,” atceras Vladislavas kundze,
“Ja agrāk kāds būtu stāstījis, kā mūsdienās civilizētā pasaulē cilvēki var dzīvot tik necilvēcīgos apstākļos, mūžam neticētu. Bet šajā darbā var pieredzēt visādus brīnumus.”
Viens no sociālo darbinieku rūpestiem saistīts ar jauniešiem, kas dzīvojuši bērnunamā un sasnieguši pilngadību. “Lielākās bažas ir par viņu spēju dzīvot patstāvīgi. Protams, ir pozitīvi piemēri, bet pārsvarā šie jaunieši nav raduši rūpēties par sevi. Mēs piešķiram viņam dzīvokli, izremontējam. Pēc laiciņa ienākot tajā, nevaram pazīt. Par pabalstu nopirkti saldumi, limonāde. Tas pats ir ar cilvēkiem, kas atgriežas no ieslodzījuma. Sāp sirds par ieguldīto darbu.”
“Cilvēku bezatbildība ir apbrīnojama. Ģimenē ir seši bērni. Katrs kur kurais. Par dažiem atņemtas vecāku tiesības. Pārtiek no bērnu pabalstiem. Kurās ģimenēs ir visvairāk bērnu? Nelabvēlīgajās! Un pēc jaunās pabalstu sistēmas bērnu skaits tajās noteikti palielināsies.
Viens piemērs. Abi vecāki nestrādā. Tēvam gadās pagaidu darbi. Trīs bērni. Par dzīvokli, par kuru jāmaksā astoņi lati mēnesī, parāds vairāk nekā 300 latu. Tātad pieci gadi nav maksāts. Ko mums darīt? Ņemsim uz sabiedriskajiem darbiem! Un tādu ģimeņu ir daudz,” apliecina Vladislava.
“Ģimenes nāk un prasa palīdzību. Jebkurš gadījums jāizvērtē. Kāpēc cilvēks nonācis tādā situācijā. Kāpēc viņš ir bez darba, neizlieto savus resursus? Mums saka: es neko nemāku! Nu kā tā var būt?”
“Iedomājieties, ģimenei pie mājas ir dārzs. Aizaudzis ar nātrēm. Nu taču paņem lāpstu, uzroc, iestādi dobīti ar sīpoliem, gurķīšiem! Abi jauni, 1962. gadā dzimuši četru bērnu vecāki. Sēž mājās un neko nedara. Viņi man atbild: ai, dārzs, tas nav izdevīgi. Bet bērniem kāds gurķītis, vitamīniņš, salātiņš tiktu. Vieglāk ir atnākt un paprasīt, sak, es esmu trūcīgs. Skumjākais, ka vienmēr cietēji ir bērni.”
Nevis dzēst, bet novērst
Vladislava teic, ka gribētos darbu veikt daudz pamatīgāk, ikdienā vairāk laika veltot profilaktiskajam darbam ar ģimenēm, kurās ir problēmas. “Mēs jau kā tādi ugunsdzēsēji – apslāpējam uguni –, bet strādāt ar ģimeni tā, kā tas būtu jādara, fiziski nespējam,” stāsta Vladislava. Un tas ir saprotams. Lai varētu kādu sastapt mājās, ģimene jāapmeklē vakaros. Tas reizēm ievelkas pat līdz desmitiem un vēlāk. Sociālo darbinieku ģimenei ar to jārēķinās. Vladislava smej, ka itin bieži gadās, ka ar domām par cilvēku aizmieg, un ar tām pašām pamostas. “Tad mēs sakām, ka esam gulējuši kopā ar klientu,” joko Vilija. Izrādās, viņu darbs ir arī bīstams. Vladislava atceras, kā reiz apmeklējuma laikā viņu sakodis suns. Un kur tad vēl lamas, rupjības, ko bieži nākas uzklausīt, cilvēku agresivitāte.
“Liela problēma ir skolas kavējumi. Kā tik kaut kas notiek, skola zvana uz sociālo dienestu. Braucam, pārbaudām. Šajā lietā ļoti varētu līdzēt skolu sociālie pedagogi, bet tādu diemžēl nav.”
“Prieks par katru ģimeni, kurai varam palīdzēt nostāties uz kājām. Manā praksē Ozolnieku novadā līdz šim izdevies “izvilkt” tikai divas. Vienā bija četri bērni, māte viena. Parāds – gandrīz līdz izlikšanai. Māte dzēra, bet bija strādīga. Sākām ņemt uz sabiedriskajiem darbiem. Kad saņēma naudiņu, abas zem rokas gājām maksāt komunālos maksājumus. Elektrība bija atslēgta. Zināt, pierada pie darba. Ja neatnāca, gājām, modinājām. Tagad sieviete dabūjusi pastāvīgu darbu. Tas ir lielākais prieks,” stāsta Vladislava. “Cik pūļu tas prasa! Vienā otrā dienā jūtos tik sadegusi, ka ogles vien palikušas.”
Sociālā radiniece
Zeltīte sociālajā dienestā ir neatsverams cilvēks. Vladislava stāsta, ka viņa spēj atrast brīnišķīgu kontaktu ar veciem cilvēkiem. Viņas pienākumos ietilpst vientuļo iedzīvotāju apmeklējumi. Brauc uz tirgu, iepērkas un piegādā produktus visai nedēļai. Cenu pagastā ir daudz viensētu, no kurām līdz civilizācijai veciem cilvēkiem tikt ļoti grūti. Zeltīte palīdz arī tikt galā ar komunālajiem maksājumiem, pērk zāles. Otrdiena tiek veltīta Cenu pagastam. Ilga Pētersone, ko Zeltīte mīļi dēvē par Ilgucīti, stāsta, ka Zeltīte viņai kļuvusi par vistuvāko cilvēku, ar ko parunāt, kam bēdas izsūdzēt.
“Ir jau maniem aprūpējamajiem savas kaprīzes, jāizdabā katram,” smej Zeltīte. Uzklausot, nomierinot, iesakot, sarēķinot un dodoties tālāk.
Nākotnes vīzijas
Ozolnieku sociālo jautājumu speciālisti atzīst, ka jāsāk būtu ar likumu sakārtošanu, tad gan jau “uz vietām” tiktu galā.
Kas darbu atvieglotu? Vairāk darbinieku, profesionāls psihologs, katrā skolā pa sociālajam pedagogam un savs transports. Pēdējā vēlme gan laikam drīz piepildīsies. Bet pagaidām Vladislava, Vilija un Zeltīte ar saviem pienākumiem tiek galā, kā nu spēj, – no visas sirds un visiem spēkiem.
