Ornitologs Oskars Keišs pārliecināts, ka uz izaugsmi virza atklātība.
Ornitologs un LLU Veterinārmedicīnas fakultātes vieslektors Oskars Keišs dabu iemīļojis jau bērnībā. Visa sākums bija zāļu tēju lasīšana kopā ar vecomammu, kas dzīvoja Suntažos. Tad sekoja vēstules uz radio, zooloģijas pulciņš un vēlāk arī zooloģijas pasniegšana pēc toreizējā dekāna Gunāra Pētersona uzaicinājuma. Šodien Oskars Keišs teic – pasniedzējam reizē jābūt klaunam un zvēru dresētājam.
Vēstule nonāk īstajās rokās
Kad ārstniecības augi izžāvēti, katram skolas bērnam savs puskilograms, kilograms drogu bija jānodod aptiekā. Ik vasaru izkaltējot ap desmit kilogramu zālīšu, Oskars vairākus gadus pēc kārtas izrādījās čaklākais Jelgavas 1. vidusskolā. Vēl tagad viņam ir saglabājušās vairākas balvā saņemtās grāmatas. Par padarīto arī maksāja. «Vērtīgākās tējas bija tās, ko parastos apstākļos nevarēja izkaltēt tādas, kādām tām vajadzēja būt. Maijpuķīšu ziediem bija jāsaglabājas baltiem, bet rudzupuķu – ziliem. Par tiem maksāja 25 rubļus kilogramā, bet tas nekad neizdevās,» atminas Oskars Keišs.
Vēlāk Oskars sūtīja vēstules radioraidījumam «Baltajā zaļajā grāmatā», kuru vadīja Ģirts Kasparsons, lai noskaidrotu, kurš putns vijis puikas atrastās ligzdas. Ģ.Kasparsons vēstules nodevis ornitologam Agrim Celmiņam, savukārt viņš – Gunāram Pētersonam, kurš Oskaru uzaicināja piedalīties tikko izveidotajā zooloģijas pulciņā Lauksaimniecības akadēmijā. Tolaik pulciņa biedri vākuši ziņas pirmajam Eiropā ligzdojošo putnu atlantam. Tas puiku aizrāvis, un nu jau ornitologs spriež, ka pulciņš arī bijis pie vainas tālākā dzīves ceļa izvēlē. Kā zina stāstīt Oskars, četri tā dalībnieki kļuvuši par profesionāliem biologiem un visiem darbs saistīts ar putniem, trīs darbojas mežsaimniecībā, bet viena kļuvusi par skolotāju. Neviens gan nav izaudzis par sikspārņu pētnieku, kā to vēlējies G.Pētersons.
Stārķis nav vainīgs
Latvijā ir ap 30 profesionālu ornitologu, kas vai nu izstrādājuši disertāciju par putniem, vai ar putniem un to kolekcijām strādā LU Bioloģijas institūtā, Dabas muzejā vai zoodārzā. Savukārt Latvijas Ornitoloģijas biedrībā darbojas ap 400 dažāda vecuma un izglītības cilvēku, kurus vieno interese par putniem un to izpēti. Kā atzīst Oskars Keišs, tieši neprofesionāļiem bieži vien ir vairāk laika pētniecībai. «Tikko tu dabā kļūsti par profesionāli, nedēļas grafiks ar sestdienām un svētdienām pārstāj eksistēt. Ja nelīst, jābrauc uz mežu. Vienīgais ierobežojums – vai šodien ir nodarbības vai nav. Var likties – braukt uz mežu taču ir jauki, tās ir brīvdienas, taču brīvdienas ir vienmēr un tajā pašā laikā nav nekad.»
Katru gadu Oskars Keišs piedalās arī Latvijā ligzdojošo putnu monitoringā, kas uzrāda putnu populāciju un tās izmaiņas noteiktā teritorijā. «Ja vienai sugai iet ļoti labi, bet otrai ļoti slikti, vidējais rādītājs ir labs. Tā ir «vidējā temperatūra slimnīcā». Taču monitorings neparāda iemeslus, kāpēc tas tā ir,» atzīst ornitologs. Vismazāk izzināta ir Latgale. Pats Oskars pēta putnus Baltinavā, jo var apmesties pie brālēna, Jaunpiebalgā, kur atrodas sievasmātes mājas, un Variebā. Ik pavasari no marta beigām līdz jūnija vidum tas jādara trīs četras reizes vienā vietā, noslogotākais ir maijs.
Savā disertācijā Oskars Keišs pētījis griezes. Viens no izplatītākajiem mītiem, ko ornitologam vēl nesen nācies lasīt, ir uzskats, ka grieze uz dienvidiem iet kājām. Tā domājot pat nopietni profesori. «Arī Aristotelis ir kļūdījies. Viņš bija uzrakstījis, ka mušai ir četras kājas. Tā visi domāja līdz pat 17.–18. gadsimtam, kamēr viens noķēra mušu un paskatījās, ka tai tomēr ir sešas kājas,» teic ornitologs.
Tāpat viņš grib kliedēt mītu, ka stārķis ir vienīgais vaininieks, kāpēc samazinās griežu, irbju, zaķu skaits. «Ir viegli atrast vienu vainīgo. Protams, stārķis ir plēsējs, viņš ēd visu, ko vien var atrast. Bet lauku putnu skaits samazinās intensīvās lauksaimniecības dēļ. Kad Lauku aizsardzības padomē aicina konkrētos jautājumos, kaut vai runājot par biškopību, dot priekšroku bioloģiskajai lauksaimniecībai, tad Zemnieku saeimas priekšsēdētājs ceļ roku un saka – zemniekam ir tiesības izvēlēties, kā saimniekot. Varbūt, bet valsts tiesības ir atbalstīt to, kas ir vēlams,» stingri pārliecināts pēnieks.
«Parasti cilvēks mācās no savām kļūdām, kad jau ir par vēlu. Kad atbrauc ekskursanti no Vācijas, pie pirmajām trim stārķu ligzdām viss autobuss kāpj ārā. Kad viņi konstatē, ka tā nekur neaizbrauks, tad tā vairs nedara. Viņi ir sapratuši, ka stārķis ir vērtība, ka pagātnē ir izdarīta kļūda,» ornitologs rāda neapdomīgas saimniekošanas sekas.
Nebaidīties runāt
Oskaram Keišam viedoklis ir vienmēr, un viņš nebaidās izteikt domas pat tad, ja tās nesakrīt ar vairākuma uzskatiem. «Cilvēki parasti problēmas apzinās, bet maz runā. Tas sākas jau skolā ar skolotājiem, kad viņi piever acis uz divnieku karaļiem. Kādreiz viņus nepārcēla uz nākamo klasi, bet tagad tas jādara, lai skolai nebūtu sliktu rādītāju. Bet zivs pūst no galvas. Jo vairāk publiski izrunāsimies, jo kļūsim labāki. Ja viss mums ir jauki, tad jau mēs uz priekšu nekustēsimies,» pārliecināts Oskars Keišs.
Viņš ir arī latviešu studentu korporācijas «Patria» biedrs. «Korporācija māca atbildēt par saviem vārdiem, iemāca uzstāties un nebaidīties runāt. Cilvēki baidās runāt, baidās iebilst priekšniecībai. Nesaprotu, kāpēc. Tas nav diez ko demokrātiski, bailes šajā gadījumā nav labs padomdevējs,» norāda Oskars Keišs. Pats viņš ne reizi vien ir publiski izteicies par jautājumiem, kas attiecas uz LLU, tai skaitā komentējis citu universitātes darbinieku teikto. Pavisam nesen «Ziņās» bija lasāms viņa viedoklis par zinātni LLU, taču tas netika iekļauts iknedēļas universitātes preses apskatā, tā vieslektoram liekot domāt, ka tiek cenzēts.
«Nevienos laikos nav cienīti cilvēki, kas saka, ko domā. Pieklājības pēc visi noklusē. Piemēram, aicinu studentus – ja redz, ka kāds met zemē papīru, tā arī teikt viņam: tu esi cūka. Nesaku, ka visu laiku vajag sodīt, bet, ja cilvēks dara slikti, jāsaka. Mums ir tik sapuvusi sabiedrība, ka mēs uzskatām – mēs varam mazliet krāpties katru dienu. Nesaku, ka noteikumus vajadzīgs ievērot visu laiku. Vāciešiem ir teiciens par to, ka zvaigznes mēs nekad nesasniegsim, bet pēc zvaigznēm mums ir jāorientējas. Problēma ir filozofiska – nekad neviens likums nenoteiks visu līdz pēdējam brīdim. Ja kāds negribēs tā darīt, viņš vienmēr atradīs attaisnojumu nedarīt.»
Patriots jau skolas gados
Oskars spēlējis arī teātri, kam pievērsies jau skolas laikā. Vienu brīdi pat puse klases izmēģinājusi savas aktiermeistarības dotības. Līdz 8. klasei Oskars mācījies kopā ar aktieri Artūru Skrastiņu, savukārt vidusskolā pārgājis uz matemātikas klasi, kur klasesbiedrs bijis Renārs Kaupers. Viņa klasē bijusi arī tagadējā Spīdolas ģimnāzijas skolotāja Elīna Apsīte, žurnāla «Māksla Plus» galvenā redaktore Sanita Bučiniece un citas radošas personības.
Jau pamatskolas gados latviešu valodas skolotājas Aijas Eiklones klase bijusi nacionāli noskaņota. Savukārt vidusskolas laikā Oskara klase bijusi tā, kas 1990. gada 23. februārī noņēmusi pie skolas piekārto sarkano karogu. Sevišķi patriotismu un to, ko nozīmē mājas, Oskars Keišs izjutis prombūtnes laikā, kad trīs gadus studēts Amerikā, bet semestris Helsinkos. Lasīt zviedriski Oskars vēl māk, bet runāt gan vairs neko daudz. Savukārt somiski, kā pats smej, prot tik daudz, lai iekultos nepatikšanās, bet ne pietiekami, lai izkultos no tām.
Tie, kam ir sanācis komunicēt ar Oskaru, viņa valodā būs pamanījuši īpatnības, kas atšķiras no mūsdienu latviešu literārās valodas un atbilst Jāņa Endzelīna laikam. Padomju gados pazudušais «ch» un «h», «r» un «ŗ» šķīrums, tāpat garās zilbes svešvārdos, kā vārdā «mūzejs», pēc lektora domām, būtu lietas, ko latviešu ortogrāfijā vajadzētu atjaunot.
Pēc darba Oskaru mājās gaida sieva Inese Cera, kura pašlaik audzina gandrīz gadiņu veco Jāni un viņa māsiņu četrgadīgo Elīzu. Inese ir zirnekļu pētniece un tāpat kā Oskars pasniedz Veterinārmedicīnas fakultātē. Oskars lepojas arī ar saviem vecākiem. Mamma Skaidrīte pati savulaik absolvējusi LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāti un pašlaik ir Ķīmijas katedras laborante, bet tētis Alberts ir Jelgavas Autobusu parka ilggadējs un ļoti cienījams šoferis. ◆
Principiāls un tiešs
Gunārs Pētersons, LLU Veterinārmedicīnas fakultātes asociētais profesors
◆ Oskars ir labs kolēģis, atraktīvs lektors, ļoti labi gatavojot lekcijas. Viņš ir ļoti spējīgs un talantīgs cilvēks ar izcilu atmiņu, kas reti kuram piemīt. Viņam ir labas angļu valodas prasmes, jo trīs gadus studējis Amerikā. Tie, kas viņu pazīst tuvāk, zina, ka Oskaram ir daudz labu īpašību. Viņš ir arī principiāls un pedantisks, un pats to apzinās. Oskars ir minējis, ka ne vienmēr izdodas pašam savus principus ievērot. Tas, ka viņš savos spriedumos ir kategorisks, reizēm rada problēmas kontaktos ar cilvēkiem. Viņš nebaidās izteikt kritiskas piezīmes. Domāju, sabiedrībai ir vajadzīgi tādi cilvēki, kuri varbūt reizēm pāršauj pār strīpu, bet pasaka to, ko lielākā daļa noklusē. Bez tādiem cilvēkiem kā Oskars sabiedrība būtu daudz vairāk iesūnojusi.
