«Tirkizband» panākumu atslēga slēpjas ne tikai profesionālajā varēšanā, bet arī savstarpējā draudzībā un vienmēr pozitīvajā noskaņojumā.
«Divos vārdos – bija tādi «Koru kari 2», kuros Žorža Siksnas vadībā startēja arī Jelgavas tirkīzzilais koris,» kā labu pasaku stāstu par savu grupu un satikšanos sāk «tirkizbendietis» Gundars Caune. Kopā ar saviem labiem draugiem Eritu Karlsoni, Madaru Rubeni un Uldi Timmu tas aizrakstīts tiktāl, ka tapis spilgts virsraksts un pirmie stabilie ievadteikumi. Iztirzājumu «Tirkizband» sola savā jaunajā albumā un koncerttūrē, kas vēl top. «Ļoti jau gribētos gada laikā albumu pabeigt, bet to nevar noteikt. Nekur nav jāskrien. Galvenais, ka šī mūzika būtu mūsu sirdīs un pašiem patiktu. Tas nebūs komerciāls pasūtījums ar mērķi kādam izpatikt,» Erita atklāj augsto latiņu, kādu grupa sev uzlikusi.Tirkīzzilais – daļiņa no «mājām» Taču viss tiešām sākās ar «Koru kariem», kuros pirms četriem gadiem par uzvaru un līdzekļiem Noras Bumbieres piemineklim cīnījās visi «tirkizbendieši», izņemot Eritu Karlsoni. Viņa piepulcējās vēlāk, kad pēc šova noslēguma koris pārtapa ansamblī un Žorža Siksnas vadībā turpināja aktīvi muzicēt un priecēt klausītājus. Jelgavas kultūras nama paspārnē tas notiek joprojām. Tikai bez Madaras, Eritas, Gundara un Ulda.«Darbojoties ansamblī, pienāca brīdis, kad sapratām – laiks mums četriem atdalīties un izveidot savu neatkarīgu vienību. Tas notika ļoti dabīgi. Jau pirms tam tikām aicināti uzstāties divatā, trijatā. Pamēģinājām, sākām eksperimentēt ar dažām dziesmām, koncertēt. Uzķērām kopāmuzicēšanas prieku. Sapratām – jā, šitā gan ir «baigā štelle» – un sākām strādāt nopietnāk. Ļoti liels mūsu grupas pluss ir tas, ka arī ārpus koncertiem un pasākumiem esam ļoti labi draugi. Bieži tiekamies, kopā svinam svētkus,» stāsta Gundars Caune, noliedzot, ka, šķiroties no ansambļa, būtu bijušas kādas nesaprašanās. Arī ne par grupas nosaukumu, kurā kā atbalss no šova laikiem saglabājies «tirkīzs». Tas gan esot gadījies nejauši.«Nosaukums katrai grupai ir diezgan sāpīga tēma. Grūti izdomāt. Bijuši dažādi varianti. Piemēram, «Uldis un Gundars» vai «Puišu spēks», kad vēl muzicējām divatā. Bet tas taču ir smieklīgi! Tad kādā nopietnā pasākumā programmā steigšus vajadzēja rakstīt nosaukumu. Pavīdēja «Tirkizband». Vien tad, kad tas aizgāja tautā un tika aizvien biežāk lietots, sapratām, ka ar šo nosaukumu viss ir kārtībā,» kopā ar Gundaru atskatās visi «tirkizbendieši», par stingro muzikālo pamatu veltot vislabākos vārdus gan Žoržam Siksnam, gan kora koncertmeistaram Ingum Leilandam. Tirkīzs nosaukumā paņemts kā daļiņa no mājām, bet jau pašiem savam lidojumam!«Satiksimies Jelgavā» nav pasūtījumsTo sākot, «Tirkizband» galvenokārt ar citu autoru dziesmām meklēja iespējas un pieņēma piedāvājumus uzstāties dažādos notikumos, ballēs, kāzās un korporatīvos pasākumos, kas īpaši sāka rindā stāties pēc grupas parādīšanās televīzijas raidījumā «Latvijas Zelta talanti». Taču lūzuma punkts jeb, kā «tirkizbendieši» teic, mega izrāviens gan atpazīstamības, gan profesionālās darbības un radošuma ziņā notika ar Ulda Timmas un Eritas Karlsones dziesmu «Satiksimies Jelgavā», kas kļuvusi teju par pilsētas himnu. Atkal nejauši.««Satiksimies Jelgavā» nodziedājām kādā banketā. Pienāca cilvēki un teica, ka tieši to arī meklē kā pilsētas dziesmu. Tas bija pilnīgi nejauši, ka ielikām to repertuārā. Bijām īstajā vietā īstajā laikā,» stāsta grupas dalībnieki, smejot, ka tādējādi dažuprāt varētu būt kļuvuši par vietējai varai pietuvinātu ansambli vai pat instrumentu tās rokās. «Par mums tā varētu teikt, ja šo dziesmu būtu uzrakstījuši tagad un kā pasūtījumu. Taču mēs to esam radījuši no sirds, ar patiesām izjūtām pret pilsētu. Bez kādas iejaukšanās no malas,» vienā mēlē teic Erita un Uldis. Šo spēcīgo piederības sajūtu jeb patriotismu viņi skaidro kā pilnīgi nepieciešamu, lai arī radošajā procesā viss būtu «pa īstam». «Pēc dažām intervijām paši esam brīnījušies, vai tiešām esam tik lieli patrioti, bet tā kaut kā dabīgi sanācis. Viss taču sākas ar ģimeni, skolu, pilsētu. Arī mūzikā var lieliem soļiem lēkt uz virsotni – Latvijas mēroga mūziķa statusu –, bet var arī virzīties pakāpeniski. Kad sākās «Tirkizband», tieši padomāju – bāc, cik loģiski viss noticis!» pauž Uldis.Šo sajūtu un attieksmi «tirkizbendieši» patlaban cenšas nodot jauniešiem, kuri, izturot atlasi, nokļuvuši popkorī, lai dziesmu «Satiksimies Jelgavā» ierakstītu Pilsētas svētkiem. Mēģinājumi grupas jaunizveidotajā studijā Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centra telpās notiek sestdienās un svētdienās. «Patlaban esam līdz ausīm iekšā mēģinājumu procesā. Ceram, ka drīz nokusīs sniegs, lai varam uzfilmēt klipu. Gribam zaļu, skaistu Jelgavu,» teic Erita, priecādamās, ka jauniešu acis turpina mirdzēt, un sūtīdama lielu paldies viņu mūzikas skolotājiem.Drosme nepadoties, piederība un patiesumsPilsētai veltītā dziesma «Tirkizband» dzīvē izrādījusies veiksmes stāsts arī tāpēc, ka atvērusi dimensiju, bez kā ilgi nevarētu pastāvēt neviena mūzikas grupa – ceļu uz savām oriģināldziesmām. Tautā jau palaista «Laime mīl drosmīgos», kā arī «No viena acu skata», kas noguldīta Latvijas Radio 2 «Muzikālajā bankā» un gaida jelgavnieku atbalstu. Mūziķi stāsta, ka patlaban top vēl viena dziesma, bet trīs «stāv rindā».«Kad aiziets līdz tādam līmenim, saprotam, ka mums ļoti daudz jāiegulda sava zīmola uzturēšanā un pilnveidē. Vairs neesam tajā statusā, ka mūs pasūta un mēs skrienam. Varam arī pateikt – nē, paldies, meklējiet sev citus mūziķus! Grupai ir ļoti svarīga kvalitāte, un cilvēki, mūs uzrunājot, ar to rēķinās,» augsto standartu atklāj Gundars Caune. To var ieraudzīt arī «Tirkizband» koncertos, kas, piepulcējoties basģitāristam Jānim Olekšam un bundziniekam Marekam Amerikam, vienmēr notiek «dzīvajā». Pilns mūziķu sastāvs un vēl četri vokālisti, kas katrs pārstāv savu balss grupu, nav joks!«Mums ļoti patīk, ka viss šis projekts kļuvis par mūsu dzīvesveidu. Mums patīk, ko mēs darām. Esam vienoti, degam par vienu mērķi. Tie ir pamatakmeņi, uz kā viss var noturēties,» teic Gundars. Viņš piebilst, ka oriģināldziesmās grupa vēlas nodot vēstījumu – lai kādi būtu šķēršļi ceļā uz mērķi, nekad nevajag baidīties, būt nepārliecinātam vai ietekmēties no citiem cilvēkiem. Uldis to sauc par motivācijas mūziku. Madara vēlas, lai grupas izpildījumā citi viņus ieraudzītu patiesus. Savukārt Eritai šķiet, ka pati svarīgākā ir piederības sajūta (pilsētai, Latvijai, mīlestībai, sirdij, vecākiem), kas strāvo cauri katrai «Tirkizband» radītajai dziesmai. Grupas vēstureSākums 2011. gada novembrī.Dalība šovā «Latvijas Zelta talanti» 2012. gada februārī.Dziesmas «Satiksimies Jelgavā» prezentācija 2012. gada jūlijā.Koncerttūre «Baltais zieds» kopā ar Inetu Rudzīti 2012. gada rudenī.Dalība koncertā «Brīvās Latvijas dziesmas» 2012. gada novembrī.Ziemassvētku koncerts 2012. gada decembrī.Dziesmas «No vienu acu skata» iekļūšana Latvijas Radio 2 «Muzikālajā bankā» 2013. gada februārī.
