Šoreiz manam rakstam ierosmi deva lasītāju komentāri pie kādas manis rakstītās slejas interneta portālā. Tā vispirms bija publicēta tikai angļu valodā, un tas raisīja vairāku lasītāju iebildes. Šķiet, saprotu, kāpēc tas sadusmoja lasītājus, un pieļauju, ka tas varēja tikt uztverts kā vēl viens mēģinājums iejaukties latviešu dzīvesveidā. Tas pavisam noteikti nebija mans nodoms. Skaidrs, ka es gribētu rakstīt latviski, bet, tā kā šo valodu apgūstu tikai sešus mēnešus, protams, labi rakstīt vēl nespēju. Ironiski, ka tad, kad pirmo reizi 2003. gadā skolēnu apmaiņas programmas ietvaros biju ieradies Latvijā, lai mācītos latviešu valodu, mani izmitināja kādā Daugavpils krievu ģimenē, tā iemācījos runāt krieviski. Šķiet, Daugavpilī pavadīto desmit mēnešu laikā latviski iemācījos pateikt vien piecus vārdus, un arī tas faktiski notika nedēļā, kuru pavadīju, strādājot Bauskas bērnunamā. Jaunzēlande līdzīgi kā citas angliski runājošo valstis ir īpaši pasīva uz svešvalodu apgūšanu. Mums ir raksturīgi vienkārši gaidīt, ka citi ar mums runās angliski. Tas ir pilnīgi nepieņemami, taču tāda ir mūsu attieksme. Es tiešām apbrīnoju cilvēkus, kam angļu valoda nav dzimtā, par viņu spēju lielākoties runāt vismaz trīs valodās. Vairums mācījies angļu vai vācu, kā arī krievu valodu no agras bērnības. Diemžēl Jaunzēlandē šādas prasības nav un ir maz cilvēku, kas mācās otru valodu. Tagad, dzīvojot Eiropā, saprotu, cik sliktā situācijā mēs esam. Diemžēl arī pats nespēju runāt mūsu dzimtajā – maoru valodā. Faktiski to zina vien neliela daļa iedzīvotāju. Kad Jaunzēlandē ienāca angļi, tie uztiepa savu valodu un maoru mēle tika atstāta novārtā. Jāatzīst, ka maoru stāvoklis Jaunzēlandē ir labāks nekā aborigēnu Austrālijā, jo visi oficiālie dokumenti tiek rakstīti gan angļu, gan maoru valodā, tomēr problēma pastāv. Piemēram, mana pamatskola pat nepiedāvāja mācīties otru valodu. Vidusskolā mums gan bija iespēja apgūt franču vai vācu valodu, taču vien daži šo iespēju izmantoja. Domāju, manu draugu vidū tikai viens no desmit prot vēl kādu valodu bez dzimtās, un tas ir kauns. Tāpēc atvainojos, ka pagaidām man vēl nav latviešu valodas zināšanu, taču ceru – vēl šogad spēšu rakstīt latviski.
