Kopš 16. marta, kad pie Brīvības pieminekļa pulcējās sirmie leģionāri, pagājušas jau teju divas nedēļas, taču sabiedrībā nav atslābusi interese par nepatīkamu incidentu, kuru varēja vērot televīzijas ziņās.
Runa ir par cienījama vecuma latviešu sievieti un kādu krieviski runājošu jaunieti. Pirmā otro nosauca par krievu maitu, tā deva pretī sitot un spļaujot. Vietas un laika fons – Brīvības piemineklis un īpaši jutīgais datums – piešķir salīdzinoši nelielajam konfliktam īpašu mērci, taču sirmā, bet neiecietīgā latviešu māmuļa un izaicinoši kategoriskā krievu jauniete, kas uz līdzenas vietas gandrīz sakāvās, ir kā simbols integrācijas neveiksmei Latvijā. To, ka pēc neatkarības atgūšanas aktualizētie centieni tuvināt abas puses ir cietušas neveiksmi, nupat atzinusi Kultūras ministrija. Katra puse dzīvo savā informācijas telpā, balso par savām partijām un viena otru bieži vien uzlūko ar aizvainojumu vai pat nepatiku. Var meklēt daudz un dažādus iemeslus, kāpēc integrācijas plāni nav izdevušies. Taču mēs šajā situācijā neesam unikāli. Rožaini plāni integrēt imigrantus bijuši daudzviet Eiropā un lielākoties neveiksmīgi. Pavisam nesen Vācijas kanclere Merkele atzinusi, ka multikulturālā sabiedrība cietusi neveiksmi, bet Turcijas premjers Erdogans Vāciju apsūdzējis ksenofobijā. Rakstot jaunās integrācijas programmas, ministrijai un valdībai vajadzētu nolaisties uz zemes un pieradināt tautu pie domas, ka labas attiecības prasa piekāpšanos no abām pusēm. Spēja pieņemt svešo ir liela māka, kas diemžēl ne katram dota. Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētājs Sergejs Timofejevs laikrakstā «Diena» nupat sacījis, ka integrācijas programmu varēs praktiski realizēt tikai tad, ja sabiedrībā augs kultūras līmenis. Grūti nepiekrist, turklāt būtiska piebilde – tam jāaug abās pusēs.
