Pensionēšanās vecumu paaugstinās no 62 līdz 65 gadiem – šāds likumprojekts aizvakar izsludināts valsts sekretāru sanāksmē. «Lai sekmētu valsts pensiju sistēmas ilgtspēju,» minēts preambulā.Labā ziņa ir tā, ka vecuma slieksni kārotajai pensijai cels ne tūlīt un strauji, bet pēc laiciņa un pakāpeniski. Ik gadu «par pusgadu, sākot ar 2016. gadu, līdz 2021. gadā pensionēšanās vecums sasniegs 65 gadus». Izklausās gana sarežģīti, tāpēc nolēmu parēķināt, kā tas attieksies tieši uz mani. Sajūta gluži kā skolas uzdevumu par diviem dažāda ātruma peldētājiem risinot, kurš kuru – es pensiju vai pensija mani? Izrādās, brīdī, kad sasniegšu tagadējām normām pietiekamos 62 gadus, pensijas vecums būs jau 64. Būs vien man jāvelk līdz visiem sešdesmit pieciem. Ja palaimēsies pievienoties stiprā dzimuma veiksmīgākajai daļai, jo Veselības ministrija nesen sarēķinājusi, ka puse vīriešu Latvijā līdz 65 gadiem nemaz nenodzīvo.Kas attiecas uz likumprojektu, esmu tikai un vienīgi par. Jo gribu sekmēt valsts pensiju sistēmas ilgtspēju. Un gluži labi saprotu, ka Latvija nav izņēmums un ka iedzīvotāju novecošana radījusi milzīgu spriedzi pašreizējām pensiju sistēmām visās ES dalībvalstīs. Un arī to, ka finanšu un ekonomikas krīze šīs grūtības ir tikai palielinājusi.Es, piemēram, ar lielu prieku pastrādātu vēl ilgāk par visiem 65. Ja vien būs ļauts. Daudz vairāk satrauc jautājums – vai pirmspensijas vecuma bezdarbnieks radīs mazāku sociālo spriedzi par 64 gadus vecu pensionāru? Atbilstošās jomas ES komisārs Lāslo Andors reiz uzsvēra, ka viens no Eiropas sociālā modeļa lielākajiem panākumiem ir iespēja nodrošināt, ka vecums un nabadzība – tie nav sinonīmi.
