Lai būtu redzējušas, piedzīvojušas un nebūtu žēl – tāds ir trīs dobelnieču moto, izvēloties ceļojumus, kuru sarakstam nu pievienojušās desmit neaizmirstamas dienas Gruzijā.
«Esam «baravikas» – kopā sēņojam, braucam ceļojumos, šad tad iedzeram vīnu un ejam ciemos dzimšanas dienās,» dobelnieces Modra Freimane un Taiga Gribuste ieskicē trīs draudzeņu savienību, ar kuru dažādās kombinācijās un sastāvos redzēta Brēmene, Barselona, Horvātija, Krēta, Portugāle un citi tūristus vilinoši galamērķi. Kronis visam bija Gruzija, kur ceļotājas pavadīja desmit piesātinātas un iespaidiem bagātas dienas septembrī.
Tūristu grupās neiesaistās
«Āķis lūpā» ceļošanai draudzenēm ir no aptuveni 2008. gada, kad viņas atklāja zemo cenu aviokompāniju piedāvājumu. «Bērni bija mazāki, tāpēc šķita ļoti piemēroti aizlidot uz pāris dienām un, izmantojot sabiedrisko transportu, taksi vai staigājot kājām apskatīt pilsētu un tās apkārtni. Automašīnu parasti neīrējam, jo tas saistās ar stresu, bet mēs taču gribam atpūsties,» stāsta Taiga, piebilstot, ka draudzenes nesmādē arī tūristu grupu autobusus. Taču tikai, lai salīdzinoši lēti nokļūtu galamērķī. «Braukt ceļojumā ar tik daudziem nepazīstamiem cilvēkiem ir ļoti sarežģīti, jo katram ir savas prasības. Turklāt tas ierobežo laikā – gribu baudīt un fotografēt objektu tik ilgi, cik gribu,» savu neatkarīgo izvēli pamato Taiga. Lai «būtu visu redzējušas, guvušas iespaidus un nebūtu žēl», Modra atklāj, ka pieņemamākās naktsmājas, raugoties uzreiz internetvietnē norādītajā kartē, kur redzama dislokācija, pieejamība un cena, tiek atrastas booking.com, bet informācija par konkrētās vietas «tas jāredz!» objektiem – tripadvizor.com.
Vīnogulāju paradīzē
Par Gruziju draudzenēm gan ir cits un īpašs stāsts. «Ik pa laikam ierunājoties, šo ceļojumu plānojām jau aptuveni trīs gadus. Sapratām, lai nu kur, bet uz Gruziju tikai mums trijām vajadzētu tikt. Mums ir labas attiecības ar vīnu – esam rīkojušas īpašas degustācijas –, bet Gruzija taču ir vīna zeme! Tāpēc, kad ieraudzīju lidojumu par 170 eiro turp un atpakaļ, uzreiz zvanīju draudzenēm, un pēc pusstundas biļetes bija rokā,» stāsta Taiga.
Lai iepazītu šo kultūrvēsturiski bagāto un viesmīlīgo zemi, ar kuru savulaik saistījusi arī vienota ģeopolitiskā telpa, nepieciešamas vismaz divas nedēļas, min ceļotājas. Draudzenēm tās bija desmit piesātinātas dienas. «Meitenes vairāk gribēja braukt pavasarī, kad «zied» kalni. Protams, tas ir ļoti skaisti, bet es vēlējos septembrī, jo tad var ēst vīnogas no paša vīnogulāja. Šajā ziņā nokļuvām teju paradīzē – bijām dārzā, kur auga 400 šķirņu!» jūsmo Modra, draudzenēm ne mirkli nenožēlojot šo nelielo izvēles spiedienu. Turklāt tā varēja pavilkt garāku Latvijā jau ardievas mājošo vasaru.
Nesūdzas, ka iemests cietumā
«Airbaltic» tiešais reiss no Rīgas uz Tbilisi, kas izskaidro arī daudzu Latvijas tūristu klātbūtni Gruzijas galvaspilsētā, gan turp, gan atpakaļ notiek naktī. Taču tā nebija problēma nokļūt rezervētajos apartamentos. «Lidostā mūs sagaidīja dzīvokļa saimnieces radinieks. Arī vēlāk iespaids par Gruziju nemainījās – vietējie ir ļoti viesmīlīgi un atvērti tūristiem. Katra trešā mašīna ir taksometrs, bet tūristiem nekas tur nav dārgs vai pārspīlēts. Angļu valodu zina jaunā paaudze, bet visi runā krieviski. Smējāmies, ka viņu krievu valodas leksikā ir «tuda sjuda» (šurpu turpu), kā arī «objezaķeļno» (obligāti). Kad jautājām, kāpēc, nemācēja paskaidrot,» ar smaidu atceras Modra.
Taču sarunas ar vietējiem, īpaši taksistiem, bijušas ļoti atklātas un sirsnīgas. «Gruzīni ir ļoti lieli patrioti – daudzviet manāmi karogi, un par Gruziju parasti ir arī pirmie tosti. Tāpat viņi nesaka nevienu sliktu vārdu par savu valdību, bet īpaši slavē citur neviennozīmīgi vērtēto bijušo prezidentu Mihailu Saakašvili, kurš tā cīnījies pret korupciju, ka nomainījis visus policijas kadrus un daudzus citus izmetis no amatiem. Viens taksists atklāja, ka Saakašvili viņu par nodokļu nemaksāšanu uz trim mēnešiem ielicis cietumā. Taču viņš ļaunu prātu neturot – tas bijis pareizi darīts!» stāsta Taiga.
Lai visi redz veco ādu!
Bijušais prezidents sācis arī vairākus būvniecības un atjaunošanas projektus. Piemēram, Tbilisi iespaidīgo Miera tiltu un brīvdabas estrādi, kas atgādina milzīgu telefona klausuli. Tomēr daudzi jaunie objekti stāv nepabeigti, bet senos turpina grauzt laika zobs – Tbilisi vecpilsētā joprojām ir pilns ar graustiem, kas gan netraucē tvert šīs pilsētas burvību.
«Lai varētu labāk orientēties, pasūtījām individuālu Tbilisi apskates ekskursiju, ko vadīja ļoti erudīts un humora pilns puisis no Sanktpēterburgas, kurš jau vairākus gadus dzīvo Gruzijā un raksta tūrisma blogu. Viņš arī ierādīja tradicionālās sēravotu pirtis. Viena no tām ļoti senā ēkā atradās pie pašām mājām. Turklāt vienīgā publiskā sieviešu pirts ar nelielu baseinu. Šīs pirtis netiek īpaši karsētas – no pazemes nāk karsts ūdens ar nelielu sēra smaku. Ieeja bija aptuveni eiro, kā arī varēja piepirkt klāt masiera un pīlinga pakalpojumu. Tas notiek visu cilvēku priekšā – tā arī parāda, cik tev daudz vecās ādas. Masiere savu darbu dara ļoti godprātīgi. Stipri dūšīgas sievietes vai vecas tantiņas, bet visas tiks kārtīgi nomazgātas un sakoptas,» uzslavē Taiga.
Tbilisi ceļotājām paliks atmiņā arī ar iespaidīgo «Māti Gruziju» kalnā, no kura var redzēt visu pilsētu, romantisko vecpilsētu un pareizticīgo baznīcām, kādas Gruzijā kopā ar seniem cietokšņiem var atrast teju ik pēc 50 kilometriem. «Visas baznīcas ir diezgan līdzīgas – bez lielas greznības, bet svinīgas. Iekšpusē sienas ir krāsaini apgleznotas, taču ar izdzēstām sejām, jo savulaik iekarotājiem musulmaņiem tas nebija pieņemami. Dzirdējām arī ļoti skaistus dziedājumus. Pirmajā dienā pārsteidza skats, ka mācītājs ārā pie baznīcas pieņēma cilvēkus, kuri ar dažādām lūgšanu vajadzībām bija sastājušies garā rindā,» iespaidos dalās Modra. Draudzene piebilst, ka garīgo faktoru respektē arī šoferi – pārkrustoties, braucot garām katrai baznīcai. Ar vienu taksistu tālākā ceļā tas pat gadījies kādas 30 reizes.
Vakariņas un dziesmas vīna darītavā
Gruzijas lielais stāsts, protams, ir vīns. «To taisa katra ģimene, bet «saules brāļus» nekur neredzējām. Septembrī ir pats ražas sākums. Bijām ļoti priecīgas, ka vīna darītavā, ko apmeklējām, ieradās pirmās mašīnas. Skrējām kā trakas, lai redzētu, kā vīnogas izgāž speciālā spiedē, nesaspiežot kauliņus, jo tad vīns iznākot rūgts. Uzzinājām arī, ka novāktā raža obligāti tajā pašā dienā jāapstrādā un ka nemaz nav tādu gaišā vīna ogu – visas iekšpusē ir gaišas, bet krāsu piešķir miziņas piejaukums,» piedzīvotajā dalās ceļotājas.
Vizīte vīna ražotnē draudzenēm izvērtās arī negaidīti sirsnīga. Ceļotājas stāsta, ka parasti degustācijai tiek iznesti kādi pieci vīni, pasniegts siers un salauzta maizīte. Vai nu tas bija baltiešu šarms, vai citi cilvēciski faktori, bet tikšanās ar dziesmām, kārtīgām vakariņām un ekskluzīvajiem «Odjaleši» un «UsaKhelauri» vīniem ievilkās līdz vēlam vakaram. «Tā mums tiešām bija balva nokļūt tādā atmosfērā! Vīna darītavā paveicās satikt Nugzaru, kurš ne tikai iepazīstināja ar šo vietu, bet arī zināja vairāk nekā 120 tostu. Piemēram, par svītriņu uz kapa pieminekļa. Dievs nav devis cilvēkam zināt, kad viņš piedzimst un kad aiziet. Taču tieši šie datumi ir uz kapakmens. Savukārt mazajai svītriņai, kas patiesībā ir viss cilvēka mūžs, neviens īpaši uzmanību nepievērš. Tad nu tosts bija par to, lai svītriņa būtu piepildīta ar visām labām lietām!» ilustrē Taiga.
Nepārvaramā kinza
Liels piedzīvojums ir arī gruzīnu virtuve. «Neesam izvēlīgas. Domājām, ka arī Gruzijā viss garšos, bet sastapāmies ar ko nepārvaramu – kinzu. To pievieno visiem ēdieniem, turklāt daudz. Jau otrajā dienā sapratām, ka neko nevar paēst, tāpēc gājām uz veikalu un pirkām sardīnes tomātu mērcē no Latvijas,» smej Modra.
Tomēr ceļotājām gruzīnu nacionālajā virtuvē izdevies atrast arī ko garšīgu. Piemēram, hačapuri – karstu baltmaizi, kas bagātīgi pildīta ar sieru. Katrā Gruzijas reģionā šis ēdiens atšķiras. Piemēram, Adžārijā pasniedz izdobtu baltmaizi, kurā ieliets kausēts sviests, siers un sakapāta vārīta vai jēla ola, kas ļoti garšoja Taigai. Savukārt Modra novērtēja khinkaļus – ar rokām darinātus mīklas sainīšus, kas atgādina lielus pelmeņus un ir sulīgi, pildīti ar gaļu, sēnēm un zaļumiem. Latvietēm smeķējis arī viņu īpašais pupiņu sautējums podiņā «lobio», čurčelas – uz diega savērti un sarecinātā vīnogu sulā izmērcēti rieksti, ar kuru virtenēm pilni visi tirgi –, šašliks, harčo zupa un kebabi – asas, ar garšvielām bagātas desiņas. Tāpat ļoti garšīgas ir bumbieru limonādes, tarhūns un Boržomi minerālūdens.
Senajā galvaspilsētā un alu pilsētā
Draudzeņu Gruzijas ceļojuma somā ir arī tālāki izbraukumi, kuros viņas pavadīja nejauši sastaptais, bet ļoti draudzīgais taksists – vēl viens Nugzars. «Noskaidrojis, ka mums ir plāns doties uz Kazbeku, viņš no rīta jau bija klāt. Sapucējies – kreklā, tumši lillā biksēs un skaistās ādas kurpēs. Uzreiz noprasīja, kāds vīns mums garšo, iemeta to bagāžniekā, un devāmies ceļā,» savu pavadoni raksturo ceļotājas.
Tā viņu ceļš vijās ne tikai uz vairāk nekā piecus tūkstošus metru augsto kalnu rajonu, kas pārsteidza ar neatkārtojamiem skatiem, mākoņu spēlēm un kalniešu sadzīvi, bet arī uz Gruzijas seno galvaspilsētu Mchetu, kur atrodas Svetichoveli katedrāle – slavena ar to, ka tur esot apglabāta Kristus mantija. Kopš seniem laikiem tā skaitās arī centrālā Gruzijas baznīca, kur, līdzīgi kā pie mums uz Aglonu, plūst svētceļnieki. Savukārt kalna galotnē atrodas Džvari klosteris. Ceļveži vēsta, ka tas ir pirmais Gruzijas vispasaules mantojuma objekts un tā vēstures pirmsākumi datējami ar 545. gadu.
Tāpat latviešu plānā bija Batumi apmeklējums, pa ceļam iegriežoties «padomju skatos iestrēgušajā» Boržomi pilsētā, kur tiek iegūts slavenais minerālūdens, un mistiskā ļoti senā alu pilsēta Vardzija. «Jau Latvijā zināju, ka ļoti vēlos redzēt šo vietu. Lai gan ceļā nomaldījāmies, tomēr paspējām visu izstaigāt un līdz ar tumsiņu nokāpt lejā pie kafejnīcas,» gandarīta Taiga.
Pirms tam ceļotājas paviesojās Ahalcīhē, kur nelielā kalnā Pochovi upes krastā atrodas sens Rabati akmens cietoksnis. 2012. gadā tur notika plaša rekonstrukcija, pēc kuras Rabati cietoksnis kļuva par pilsētu pilsētā. Cietokšņa sienās atrodas baznīca, mošeja, sinagoga, neliels parks, vēstures muzejs, dažādi veikali un pat dzimtsarakstu nodaļa. Savukārt Batumi pārsteidza ar mīlīgiem laikapstākļiem. «Izstaigājām botānisko dārzu, uzbraucām augšā ar vilcieniņu sagaidīt saulrietu. Batumi ir kūrortpilsēta ar ļoti daudzām strūklakām, kur var labi atpūsties, piemēram, ģimenes ar bērniem,» raksturo Modra.
Atpakaļ uz Tbilisi ceļotājas devās ar nesen iegādātu modernu Šveices vilcienu gruzīnu nacionālajās krāsās. Tad vēl bija apsolīts apsveikt uzticamo pavadoni Nugzaru dzimšanas dienā un atvadīties no iemīļotās skulptūras, kurā attēlots vanags ar fazānu. Leģenda vēsta, ka kāds svarīgs vīrs nošāvis fazānu, kuru apmācīts vanags atnesis atpakaļ jau izvārītu, jo putns bija iekritis sēravotos. Tad jau tik labā vietā jāceļ pilsēta, un tā tapa Tbilisi, kur noteikti atgriezties.
