«Kas te būs? Vai tad beidzot tos Eiropas pabalstus mums dos?» gaidot tiesībsarga Jura Jansona ierašanos, pa pusei nopietni, pa pusei jokojot integrācijas birojā sasmaidās pulciņš romu tautības vīru. Kad izrādās, būs vien «plika» runāšana un pats runātājs nav čigāns (tātad «ne savējais»), vīru balsīs ieskanas tāda kā bezjēdzības nots. Sākumā šī romu reakcija šķiet pārāk primitīva. Sarunas pašas par sevi taču arī var būt vērtīgas! Tajās izkristalizējas problēmas. Tiek meklēti saprātīgi risinājumi. Ak jā, ar vienu nosacījumu – sarunu partneriem jābūt līdzvērtīgiem! To, ka šoreiz tā nebūs, nācās saprast jau no tiesībsarga pirmajiem vārdiem, un atlika vien vērot, kā bezjēdzības ielavās klātesošo acīs un ķermeņa valodā. It kā pašu romu zālē nemaz nebūtu, tiesībsargs kā no augstiem plauktiem sāk spriedelēt par nepieciešamību mainīt valsts politiku izglītības pieejamības ziņā, prasīt, kā Jelgavā klājas ar čigānu integrāciju. Izrādās, ka gudri atbildēt spēj vienīgi integrācijas biroja vadība. Jāsaka gan, ka uzmanība pēc kāda laika tiek arī pašiem romiem. Taču to, ka kāds ir gatavs viņus aizstāvēt, klātesošajiem jāmēģina «atkodēt» nevis no cilvēciskas sarunas, bet no pasākumos mūžam neiztrūkstošās «powerpointa» prezentācijas un sausajiem komentāriem. Ja vien saprot, ko nozīmē normatīvs regulējums, tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpums, vispārējās jurisdikcijas tiesa, nepieciešamība fokusēties un citi «zimaki», kas jebkura parasta mirstīgā apziņā, visticamāk, neko būtisku nenozīmē. Tāpēc nav jābrīnās, ka starp valsti un tās iedzīvotājiem ir nenormāla plaisa. Sarunāties neprotam, bet gudri muldēt gan, par ko var pārliecināties teju visās oficiālās sanākšanās. Kad beidzot mums apniks staigāt cits citam «galīgi garām»?
