Šī nedēļa sporta faniem noteikti pagājusi un arī šodien turpinās tenisa zīmē. Latvijas labākais tenisists Ernests Gulbis Francijas atklātā čempionāta ceturtdaļfināla mačā otrdien pieveica čehu Tomāšu Berdihu un šodien tiekas ar pasaules ranga vicelīderi Novāku Džokoviču no Serbijas. Gulbis, protams, nav visu mīlēts sportists – pēc viņa spēlēm internetā vienlīdz daudz var atrast pozitīvu komentāru, cik dažādu ķengu. Kādam nepatīk viņa bravūra, vēl kādam fakts, ka Ernests ir miljonāra dēls, citam šausmīgas liekas sportista intervijas medijiem. Tomēr būsim godīgi – pat ļoti par sportu nefanojošiem cilvēkiem sirdi silda fakts, ka mūsējais spējis pieveikt pasaules elites večus tādā par elitāru uzskatītā sporta veidā kā teniss.
Sports vispār tāda jocīga lieta. Neanalizējot pašu lietderību nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, sportistu spēja nest valsts un arī pilsētas vārdu pasaulē ir īpašs stāsts. Pat tiem, kas neseko līdzi it kā mazā mēroga futbolam, tīkama bija vēsts, ka par Latvijas kausa ieguvējiem futbolā kļuva futbola komanda «Jelgava». Pati gluži nejauši šo spēli ieslēdzu televīzijā, un noslēgumā, kad uzvarēja mūsu sportisti, tas uzjundīja zināmu patriotismu. Šādu viedokli pēc tam gadījās dzirdēt pat no vairākiem pret līdzijušanu sportam diezgan imūniem cilvēkiem.
Šonedēļ uzmanību Jelgavas futbolam savukārt pievērsa fakts, ka komandai par galveno treneri apstiprināts viens no leģendārākajiem Latvijas izlases futbolistiem Vitālijs Astafjevs. Arī par šo ziņu tiek lauzti šķēpi – kādam tas liekas ievērības cienīgi, citam šķiet, ka populārais spēlētājs būs neveiksmīgs treneris. Jāļauj viņam pastrādāt, pirms izdarām secinājumus par atbilstību trenera amatam. Kas zina, varbūt mums atkal tiks sagādātas kādas tīkamas izjūtas.
Galu galā skaistākais tajā visā ir tas, ka sporta spēles, mazākas un lielākas nozīmes, mums visiem spēj sagādāt prieku un gandarījumu un ļauj izjust lepnumu par savu pagastu, pilsētu un valsti. ◆
