Šī jau ir otrā reize šogad, kad pie Svētes pagasta kooperatīva «Grauds» ieradās konsultanti no Francijas.
Šī jau ir otrā reize šogad, kad pie Svētes pagasta kooperatīva «Grauds» ieradās konsultanti no Francijas. Bet ne jau tāpēc, ka mūsējie būtu duraku kategorijā ieskaitīti. Gluži otrādi Luāras apgabala Lauksaimniecības kameras konsultāciju dienesta vadītājs Liks Maršāls un Šenuā mācību centra lauksaimniecības mašīnu eksperts Ibērs Baijī Svēti apmeklē tādēļ, ka te redz sava trīs gadu darba augļus ir izveidots graudu audzētāju kooperatīvs, sagādāta tehnika, nostiprinās un izglītojas kadri, tiek meklētas jaunas iespējas dzīves uzlabošanai.
Šajā reizē francūži bija iecerējuši mūsējiem ieteikt attīstīt lauku tūrismu. Un, lai gan Zemgale sķiet pārredzama kā galds, tomēr arī te ir, aiz kā svešai acij aizķerties. Patiesībā viss, ko ieteica aizbildņi, jau mūsējiem ir zināms: gan govju un rukšu saimes izrādīšana pilsētniekiem, gan zaļā sertifikāta dārzeņu un ogu audzēšana, kur dobē pēc vajadzīgā var brist pats tūrists, gan īpaša alus brūvēšana un šķiņķa žāvēšana. Liks Maršāls ieteica arī piesaistīt tūristus ar brangu zivju lomu dīķī vai iespēju nomedīt lapsu siltai ziemas cepurei.
To visu ar pienācīgu cieņu un uzmanību klausījās Svētes kooperatori, un arī paši minēja viņiem vien pieejamus tūristu pievilināšanas objektus, piemēram, Ērmiķu karjerus iecienītu pilsētnieku atpūtas un peldu vietu.
Nuja, ierosmju netrūkst. Tās varam arī citiem aizdāvināt. Trūkst divu lietu uzņēmīga cilvēka, kas visu to sāktu apzināt, koordinēt un vienot, un naudiņas trūkst, to latiņu. Un tie, kā zināms, pat Francijā neaug. Tomēr mūsējie palika cerīgi, jo, kas zina, sadomās arī vēl paši francūži te kādu brīdvdienu vadīt un draugus līdzi paņems. Nebūs jau akurāt pērnajā sienā viņiem palagi jāklāj, ir Svētē mājas, kur nav jākautrējas ciemiņus ievest. Un, kā teica «Grauda» priekšsēdētāja Inta Viniarska, nākotnē būšot vēl vairāk.
Viena tāda kārtīga zemnieka saimniecība ir «Ošenieki», kur rīkojas Ilgvars Rozners, Svētes pagasta labākais arājs. No vectēva mantotajā saimniecībā katrai lietai ir sava noteikta vieta. Traktoram ir garāža ar remontbedri, sava «istaba» kravas auto, kombainam «Ņiva». Arī lauksaimniecības mašīnas savāktas vienkop.
Istabā pie kafijas un pīrāgiem sarunas atkal velk uz apvienošanos. Lai nu ko, bet vienotību no frančiem mūsējie var mācīties. Ja vēl nevar ar salmu ruļļiem Rīgas ceļus nosprostot, tad vismaz dzirnavniekus pie sienas piespiest kopīgiem spēkiem vajadzētu spēt. Tā domā francūži un iesaka arī perspektīvo rapša audzēšanu padarīt par kooperatīva vai asociācijas lietu.
Lai gan Apiņu māju adresē ir Līvbērzes pagasts, tomēr Inta Viniarska ved ciemiņus tieši uz turieni. Un ne bez pamata te ir viena no četrām Latvijā lielākajām kazu saimēm. Un pret kazu piena sieru vienaldzīgs palikt francūzis nevarot, vismaz Liks Maršāls un Ibērs Baijī noteikti ne. Ar to tad arī, pusdienas ēzdami, cienājās visi. Un lielākā piekrišana bija saimnieces pašas «sacerētajam» «Ricotta» deserta sieram.
Mudītes Dzelves kazu saimē ir gan Latvijā pazīstamās Zānes šķirnes kaziņas, gan «prastāku» senču vietējās. Pašlaik lielais vai-rums vēl nav slaucamas, bet pēc pāris nedēļam sāksies kazlēnu atskriešanas laiks, tad arī piena būs vairāk. Caurmērā kaziņa dienā dod trīs litrus. No tā gatavo sierus un pasterizētu pienu. Skumji, bet Jelgavas veikalos tos nopirkt nevar, visa «Apiņu» produkcija aizceļo uz Rīgu. Tur noiets esot labs.
Bet ko tad te tūrists var iesākt? Garām tekošajā Svētē ar laivu un ūdens velosipēdu vizināties, laisties trakā braucienā ar ūdensslēpēm, peldēties, asarīti noķert, varbūt arī ar saimnieces atļauju veco āzi Cēzaru aiz bārdas paraustīt. Un neba jau nu tik vien to iespēju brīvā dabā, upes krastā, blakus jaunajam tiltam, meža tuvumā.
Arī šajā vietā un lietā ciemiņiem bija kas iesakāms. Taču ieguvēji bija ne tikai mūsējie, daudz jauna uzzināja arī abi konsultanti no Francijas. Tā teikt gūt var dodot, gūt var ņemot.
