David Bowie «Heathen». ISO/Columbia. 2002.
David Bowie «Heathen». ISO/Columbia. 2002
Deivida Bovija jaunā un pāris iepriekšējo ierakstu atšķirību raksturošanai izmantot dienas un nakts salīdzinājumu nozīmē nepateikt neko, jo tādiem pašiem vārdiem (lai arī gluži citā ziņā) pretnostatāmi arī «Earthling» un «Hours…».
Skaņraža piecdesmitajā dzimšanas dienā sev uzdāvinātais «Earthling» varētu likt vilties tiem, kas albumā viscaur skanošo «jungle» ritmu pavadījumā bija cerējuši dzirdēt muzikāli patstāvīgu kompozīciju virkni. Taču iebildums, ka vienīgā auditorija, kuras noskaņojumu neriskē nebojāt «Hours…», ir bāru apmeklētāji (jo viņu galvenā uzmanība pievērsta citu jutekļu nodarbināšanai), būtu neattaisnojama nevērība pret Bovija vēlmi 1999. gadā, ierakstot sintitembros stilizēta glemroka albumu, pavērties pār plecu labu ceļa gabalu atpakaļ uz sevi kā šā stila tīrradni sešdesmitajos – laikā, kad no reklāmas dizainera ādas izkūņojās mūziķis, kuram, rodot kopīgu valodu ar dažādām turpmākajās desmitgadēs uzbangojušām kustībām, izrādījās pa spēkam ietekmēt tikpat daudz, cik aizgūt.
Cik viengabalaini skaidra ir «Hours…» skaņu aina, tik nemitīgu pāreju pilns «Heathen»: tajā skaidri ieskanas visi Bovija trīsdesmit pieci muzikālās daiļrades gadi. Protams, mūziķis nav izticis bez jauniem gan ne tuvu ne vienmēr pabeigtības iespaidu radošiem meklējumiem atšķirībā no deviņdesmito gadu vidū radītā «Outside».
«Heathen» ir kā augšupvērsta parabola. Sajūsmas virsotņu koordinātas: 5 – «Afraid» – «dzīvā» «sitēja» imitētās bungumašīnas vienmērīgajos septiņdesmito un astoņdesmito mijas postpanka pionieru iecienītajos ritma nogriežņos saraustītā Ņujorkas aglomerācijas iemītnieka cīņa ar bailēm – un 6 – ne mazāk stilu pāreju šķērsojušā Nīla Janga «I’ve Been Waiting For You». To Bovijs spējis tik lielā mērā padarīt par savu, ka pirmajā brīdī tā vien šķiet – jau dziesmas nākamajā taktī viņš ņems un vienā mierā pārlēks atpakaļ uz pārējā albuma skanējumu nomācošo nepabeigto spēlēšanos ar iemīļotajām toņkārtu sagatavēm, no kurām te senāk, te nesenāk (reizēm – rekordātrumā) jau kaldinātas apbrīnojami veiksmīgas melodijas.
Un to viņš arī dara: no Deiva Grola īsteni jangiskās ģitāras pavadītās viļņa galotnes nolec rāmā cerīgi aizsāktu motīvu vienmuļā šurpu turpu dungošanā, kur labi iederētos autora piecdesmitās jubilejas godaviesa Roberta Smita «mežonīgā garastāvokļa maigās svārstības». Piebalsotāji ir citi, bet līdzīgā melodiskā «vienkāršībā» ieturēto priekšpēdējo kompozīciju «A Better Future» Bovijs droši vien atzītu par jaunāko himnu tēva jūtām. Dzīve Ņujorkā kopš 11. septembra gluži no jauna likusi apjēgt, cik mokošas neziņas pilns ir katrs tuvinieku prombūtnes brīdis un cik liela varbūtība tos zaudēt, pirms albuma iznākšanas viņš atzinās intervijā «BBC».
