Kurš gan patiess Hemingveja cienītājs atteiktos no izdevības doties makšķerēt Atlantijas okeānā? To jelgavnieks Artūrs Plaksis šovasar nepalaida garām.
Kurš gan patiess Hemingveja cienītājs atteiktos no izdevības doties makšķerēt Atlantijas okeānā? To jelgavnieks Artūrs Plaksis šovasar nepalaida garām. Turklāt tas nenotika, zvilnot Floridas smiltiņās, bet gan salā ar dižo brīvības vārdu – Kubā, kur joprojām komunismu ceļ vīrs, kuram patīk cigāri un ir liela bārda. Turklāt Fidels esot bijis rakstnieka talanta liels cienītājs un draugs.
To, ka makšķerēšana okeānā ir dārgs prieks, Artūrs bija dzirdējis, tāpēc līdzi tika paņemti lieki pārsimts dolāri, kas gan neizrādījās lieki, jo piecu stundu ilga zveja uz balta sapņu kuģa ar trīs cilvēku komandu izmaksāja tieši 200 dolāru.
Viens no nesaprotamākajiem licies fakts, ka, kaut gan Atlantijas okeāns mudž no zivīm, Kubā tās apēst neizdodas, jo to vienkārši nav. Izrādās, lai tiktu okeānā, nepieciešams nokārtot neskaitāmas formalitātes un nopirkt bezdievīgi dārgu licenci. Bet pēc tam par lētu naudu dārgi iegūtās zivis jāpārdod.
Protams, sacītais neattiecas uz tiem, kuriem kabatā čaukst īsti zaļi dolāri. Tieši viņiem ir domāts sapņu kuģis ar visu komandu un neierobežots skaits kokteiļu «Cuba libre»* makšķerēšanas laikā. Turklāt pusdienās viens no komandas locekļiem sagatavos jūsu noķertā tunča steiku un līdzpaņemto milzīgo omāru.
Zvejai bija atvēlētas četras stundas. Komanda runāja tikai spāniski, bet tas netraucēja sazināties, jo zīmju valoda nostrādāta perfekti. Visai būtiski bija likt saprast, ka esi riktīgs zvejasvīrs, ne svētdienas tūrists. Brauciens bija domāts tunču zvejai. Savā medītkārē tie pārspēj līdakas, tāpēc četrās stundās saķert piecpadsmit gabalu nesagādāja nekādu grūtību. Iestājās pat zināma vienmuļība, un tad gan «Cuba libre» un cigarete jau sāka likties itin pievilcīga.
Brīdī, kad pieķērās zivs, kutera kapteinis nometa ātrumu un sākās vilkšana. Protams, tādi tunči, par kuriem rakstīja Hemingvejs, mūsdienās ir liels retums. Parasti ķērās ap pieciem kilogramiem smagas zivis, tomēr acu priekšā nemitīgi vīdēja lasītais par 30 kilogramu smagiem lomiem, un tas uzturēja vajadzīgo spriedzi. Tomēr gadās pa pārsteigumam – pēkšņi tevis vilktā zivs pēc spēcīga rāviena vairs neizrāda nekādu pretestību un palikusi pavisam «viegla». Izrādās, pusi tunča ir pakampusi haizivs.
Artūrs nenožēlo iztērēto naudu. Žēl, ka tās pamaz, jo nākamgad varētu braukt atkal. Atmiņā palicis sapņu kuģis, kolorītais kapteinis un bezgalīgi laipnie komandas locekļi.
*«Cuba libre» – rums, kokakola un ledus.
