Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs (1642 – 1682) bija pazīstams tālu aiz hercogistes robežām,pateicoties viņa veiksmīgajai saimnieciskajai politikai.
Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs (1642 – 1682) bija pazīstams tālu aiz hercogistes robežām,pateicoties viņa veiksmīgajai saimnieciskajai politikai. Jēkaba valdīšanas laikā daudzviet hercogistē tika dibināti dzelzs un vara
cepļi, etiķa un salpetra vārītavas, spirta dedzinātavas, papīrdzirnavas, lina un buru audekla austuves, tapešu darbnīcas. Īpaši Zemgalē pie Lielupes un tās baseinā dibināja ķieģeļu cepļus.
Vēl šodien Jelgavas pievārtē pie Svētes upes saglabājies Kurzemes un Zemgales hercogistes laika liecinieks – Grīvas Stikla ceplis. Hercogistes gados Grīvas Stikla ceplis bija viens no desmit stikla cepļiem, kuri 17. un 18. gadsimta dažādos gados pastāvēja hercogistes teritorijā.
Eiropas tirgū stikls un tā izstrādājumi bija dārga prece. Tāpēc, lai nevajadzētu to iepirkt par lielu maksu ārzemēs, hercogs Jēkabs nolēma uzsākt stikla izgatavošanu hercogistē. Tam bija nepieciešama no dzelzs piemaisījumiem maksimāli tīra smilts. Šāda smilts bija atrodama pie Svētes upes Grīvas kroga apkārtnē. Tādēļ hercogs nolēma Jelgavas pievārtē dibināt vienu no saviem stikla cepļiem. Kurzemes un Zemgales hercogistē nebija speciālistu, kas varētu nodarboties ar stikla izgatavošanu. Par meistariem hercogs uzaicināja vāciešus un frančus, kuri bija apguvuši stikla un greznumpriekšmetu izgatavošanas prasmi. Viņi savukārt vadīja un apmācīja vietējos amatniekus. Ziedu laikus stikla ražošana Kurzemes un Zemgales hercogistē piedzīvoja laikā no 1645. līdz 1658. gadam. Ap 1645. gadu sāka darboties Grīvas Stikla ceplis, kas pastāvēja līdz
18. gadsimta sākumam. Līdzīgi kā citos hercogistes stikla cepļos, arī Grīvas Stikla ceplī tika izgatavota produkcija gan hercoga galma vajadzībām, gan tirgum. Tajā izgatavoja logu rūtis, galda stiklu, kristālstiklu, stikla krelles un krāsaino stiklu, kas lieti noderēja mozaīku un vitrāžu izgatavošanai. Nozīmīga eksportprece uz hercogistes kolonijām Tobago un Gambiju bija spoguļi. Taču karadarbības dēļ pēc 1661. gada stikla izgatavošana apsīka. Lielais vairums vācu un franču meistaru bija atgriezušies savā dzimtenē. Maz bija arī vietējo vācu meistaru un latviešu amatnieku, kas bija apguvuši stikla un kristāla izgatavošanas prasmi. Hercogistē bija daudz baznīcu, kurām bija nepieciešams galvenokārt logu stikls, taču tas bija dārgs. Tā, piemēram, lielāka loga rūts maksāja 60 florēnu. Salīdzinājumam – viens stops degvīna tolaik maksāja tikai vienu florēnu. Turklāt stikls ir sevišķi plīstoša prece, un to bija grūti ar zirgu pajūgiem nogādāt uz baznīcām. Baznīcu logi bieži cieta karadarbības laikā. Lai glābtu stikla ražošanu, hercogs dažus stikla cepļus izrentēja muižniekiem. Kad viņš gribējis izrentēt Grīvas Stikla cepli, tad cepļa meistars – kāds francūzis – viņu atrunājis no šīs ieceres. Domājams, ka franču meistars gribēja saglabāt sev darba vietu. Pēc J.Juškevica ziņām, Grīvas Stikla ceplis laikposmā no 1674. līdz 1676. gadam devis 90 florēnu ienākumu un 1676. gadā tajā izgatavoja tikai nepilnu duci loga rūšu. Hercoga Fridriha Kazimira valdīšanas laikā (1682 – 1698) stikla ceplī galvenokārt izgatavoja greznumpriekšmetus hercoga galma vajadzībām – kristāla traukus un spoguļus. Kā zināms, hercogs Fridrihs Kazimirs dzīvoja ar plašu vērienu. Viņš rīkoja greznas viesības, hercogam patika itāļu opera. Taču stikla izgatavošana nenesa peļņu, jo viss nopelnītais bija jāsamaksā algās meistariem. 18. gadsimta sākumā hercoga rentkambarkungs konstatēja, ka «visā Kurzemē stikls vairs nav atrodams». Ar to arī bija noslēgusies stikla izgatavošanas vēsture hercogistē.
19. gadsimtā stikla ražošana kā nozare bija jārada no jauna. Daudzviet bijušos stikla cepļus pārbūvēja un pielāgoja citām vajadzībām. Latvijas tehnikas vēstures speciālisti, apmeklējot šodien dabā redzamās Grīvas Stikla cepļa paliekas, uzskata, ka ceplis 19. gadsimtā pārbūvēts, un tajā ierīkotas dzirnavas. 20. gadsimtā bijušais Grīvas Stikla ceplis ir tikai vēstures piemineklis ar cienījamu pagātni. Šodien tas garāmbraucējiem un nezinātājiem grūti pamanāms, jo atrodas aiz koši krāsotā Grīvas kroga. Līdztekus Grīvas Stikla ceplim Kurzemes un Zemgales hercogistes gados pastāvēja Dakstiņu darbnīca. Tā darbojās ar pārtraukumiem nebeidzamo karu dēļ, kas plosīja hercogisti. Zināms, ka 1710. gada 13. maijā Grīvas Dakstiņu darbnīca atjaunoja savu darbību. Hercogs noteica, ka Klīves Kaļķu ceplim no Vasarsvētkiem visu vasaru jābūt slēgtam un visiem tā strādniekiem jāstrādā Grīvas Dakstiņu darbnīcā. Tā paša gada 13. novembrī, pēc J.Juškevica ziņām, Klīves Kaļķu ceplis savu darbību atjaunoja kaprāļa Fridriha Bahmeistara pārziņā, bet tā meistars bija kāds Dobeles mūrnieks, kura vārds nav zināms. Domājams, ka Grīvas Dakstiņu darbnīca savu darbību vēl kādu laiku turpināja, lai gan par to ir maz dokumentālu liecību. Biežo karu dēļ hercogistē tika pārtraukta ne vien stikla, bet arī dakstiņu izgatavošana. Nelielos apjomos dakstiņus izgatavoja vēl 19. gadsimtā.
