Viņa augstība Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs atskatījies uz saviem 406 gadus garā mūža gadiem. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kur tagad apmeties hercogs vai, precīzāk sakot, viņa vaskā veidotais tēls, pulcējās tuvākie valdnieka draugi un citi vēstures interesenti. Atzīmēt šo svarīgo notikumu bija ieradušies arī Jelgavas tagadējie valdītāji.
Klātesošie varēja apskatīt jaunāko (gan ne gadu ziņā) hercogam Jēkabam un muzejam veltīto dāvinājumu. Tas bija Jelgavā kādai no apkārtnes baznīcām vai arī kapiem liets zvans, kura apakšpusē izvietotā lente liecina, ka zvans gatavots Mītavā Mūsu Kunga 1760. gadā un tā pasūtītājs varētu būt abats Ernesto Frederiko, informēja muzeja Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja Inese Deksne, uzsverot, ka, kaut šodien pēc izskata varbūt necils, zvans ir īsta raritāte (retums).
Par pasākuma naglu tomēr kļuva stāsts jeb «Sāga par hercoga Jēkaba kanāla aizbēršanu», ko izzinājusi un klausītājiem izklāstīja muzeja pedagoģe Teika Putna. «Informāciju ieguvu, gan runājoties ar kaimiņiem, gan no tā laika preses,» stāstīja T.Putna.
Jēkaba kanāls, kas tika būvēts no 17. līdz 18. gadsimtam, šķērsojis visu pilsētu – no Driksas upes līdz Dambja ielai. Savulaik būve pildīja daudzas nozīmīgas funkcijas, piemēram, apgādāja pilsētu ar ūdeni, novadīja lietusūdeņus un kalpoja par nozīmīgu ūdenstilpni ugunsgrēka gadījumā, taču pienāca brīdis, kad kanāls pilsētas iedzīvotājiem kļuva par traucēkli – laikā starp abiem pasaules kariem to pildīja arvien netīrāki ūdeņi, kas izdalīja nepatīkamu smaku.
Revīzijas komisija konstatēja, ka nepieciešama kanāla pārbūve, jo malu stiprinājumi bija sapuvuši. 1926. gadā par ūdenstilpes lietderību tika aptaujāti kanāla malā esošo īpašumu saimnieki. Pēc gada tika apstiprināts lēmums par kanāla pārbūvi par slēgtu kanalizācijas kolektoru. Pārbūves process noritēja ilgi – to ietekmēja gan resursu trūkums, gan laika apstākļi. Kanāla aizbēršanā bija nodarbināti daudzi bezdarbnieki. Pilnībā Hercoga Jēkaba kanāls aizbērts tikai 1975. gadā. Laikraksts saņēmis arī iebildes, ka Dambja ielas galā kopā ar vienu no slūžu dīķiem tā iezīmes vēl tagad palikušas.
