Savas hercogistes, karalistes un dzimtcilvēki. Šādas asociācijas man allaž nāk prātā, vēdot deklarēto priekšrocības dažādās pašvaldībās. Viena, lai noturētu strādājošo ienākuma nodokļa daļu, savējo bērniem sola brīvpusdienas, smukus piedzimšanas pabalstus un sudraba karotītes, cita uzsauc interešu izglītību, muzeju apmeklējumu un ūdens skaitītājus, kāda maksā stipendijas par labām sekmēm mācībās, kompensē briļļu iegādi un profilaktiskās potes, vēl cita savējiem paredz ievērojamas braukšanas maksas atlaides un iespēju peldēties vietējā baseinā.
Tā tapis gluži vai labumu katalogs, kurā par norēķinu der vienkārša dzīvesvietas deklarācijas izziņa, kaut faktiskā ir pavisam cita. Atliek tikai atrast draugus vai radus kārotajā «hercogistē», kuri būtu ar mieru mājas grāmatā ieķeksēt vēl kādu labumu kārotāju, un lieta kārtota. Tas jau nav nekāds padomju pieraksts, kas ļāva pretendēt uz savu daļu īpašumā! Deklarējies, kur gribi, un mierīgu sirdi dokumentu veidlapās aizpildi ailīti arī par faktisko dzīvesvietu – policija blakus nestāvēs un nepārmetīs «personības dubultošanos»!
Tāpēc jo vairāk absurda šķiet šī sistēma, kas sašķirojusi vienas valsts iedzīvotājus pašvaldību «kastās». Laimīgi tie, kas tikuši treknajās un pārtikušajās, baudot to atvēlētos labumus. Nabadzīgajām jāapmierinās ar iespēju mazumiņu un žēli jānolūkojas, kā tās cilvēki aizplūst pēc gardāka kumosiņa. Tāda nu reiz ir cilvēka daba – ne ko pārmest, ne apturēt! Nelīdz arī skaļie lokālpatriotisma lozungi un piederības zīmju dāļāšana. Uzvar, kas sola vairāk, un skumji, ka cīniņš notiek par vienas tautas piederīgajiem.
Neesam jau tik milzīga valsts, lai vēl sašķeltos neskaitāmās «hercogistēs» un «karalistēs». Tāpēc visiem būtu jābūt vienādām atlaižu un privilēģiju iespējām. Ar ko sliktās bērns, kurš dzīvo laukos, mācās pilsētas skolā, jo vecākiem netālu darbs, bet nevar atbilstoši interesēm izvēlēties pulciņus, iet peldēt vai brīvi izmantot sabiedrisko transportu, jo esi šai vietai nepiederīgs?! ◆
