Ar Hermani Eglīti dzīve mani saveda kopā pirms sešdesmit gadiem. Es tolaik klāstīju meža apsaimniekošanas un novērtēšanas likumus meža tehnikuma audzēkņiem, bet Hermanis man nezināmu iemeslu dēļ pēc konservatorijas beigšanas bija norīkots darbā par mācību iestāžu inspektoru tālaika Izglītības ministrijā. Hermanis bija muzikants – pūtēju orķestru diriģents ar sirdi un dvēseli, un inspektora pienākumu pildīšana – mācību plānu pārbaudes un nodarbību hospitēšana – viņam nepavisam nepatika. To laika gaitā izprotot, es Hermani Eglīti uzaicināju makšķerēt, un ne vienu vien pēcpusdienu mēs pavadījām klīstot gar mazas Kurzemes upītes krastiem vai pie tehnikuma tuvējā ezera. Hermaņa komandējuma laikam beidzoties, direktors apzīmogoja vajadzīgos papīrus, un inspektors, savā Rīgas darbavietā nonācis, uzrakstīja spīdošu revīzijas atskaiti, par ko abas puses bija visai apmierinātas.
Pūtējos klausījās sievas no malu malām
Tā pagāja daži gadi. Hermanis bija ticis vaļā no nepatīkamajiem inspektora pienākumiem un kādas vasaras vidū lūdza mūsu tehnikumam telpas pūtēju orķestra vasaras nometnei. Audzēkņu kopmītnes bija tukšas, kopgalda saimniece turpat vien dzīvoja un apsolīja tās nedēļas laikā parūpēties par pusdienām. Tehnikuma direktors deva savu piekrišanu, un kādā augusta pievakarē pie mums ieradās bariņš SPO mūziķu (studentu pūtēju orķestris tolaik Rīgas Politehniskajā institūtā) ar Hermani Eglīti priekšgalā. Puiši pūta gan rītos, gan vakaros, miegam atvēlēdami vien naktis un dažas pēcpusdienas stundas, toties, treniņu nedēļai beidzoties, sekojot diriģentam ar mājošu zizli rokās, maršēja pa mūsu sporta laukumu un pūta tā, ka klausīties pulcējās ne tikai vietējās, bet arī tuvākās apkārtnes sievas.Vēl pēc gada Pēterdienas agrā rītā mani atmodināja marša skaņas aiz guļamistabas loga. «Braucām no Kuldīgas koncerta, un kā tad neuzspēlēt gaviļniekam,» skaidroja Hermanis. Orķestranti izdzēra spaini kafijas, apēda manas svētku mielastam sagatavotās zivis un aizbrauca.
Satikšanās Jelgavas kultūras namā
Bet rudenī es saņēmu ielūgumu uz Hermaņa Eglīša 50 gadu jubileju. Tolaik viņš jau strādāja savā mīļajā konservatorijā, un tur es pirmo reizi mūžā izdzirdēju, ka pūtēju orķestris spēj lieliski atskaņot arī klasisko mūziku, nevis tikai maršus vai bēru melodijas.Es biju kļuvis par Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēku un, ikvienu kalendāro gadu iesākot, savā darba kalendārā ar sarkanu pildspalvu apzīmēju 11. aprīli – Hermaņa vārdadienu. Tajā datumā es braucu uz Rīgu, kur Skolas ielas veclaiku namā bija Hermaņa Eglīša dzīvoklis. Tur regulāri viesojās Gunārs Ordelovskis un vēl daži man mazākzināmi pūtēji, es klausījos speciālistu gudrajās runās un nožēloju, ka neesmu spējīgs iebilst ne ar kādu vārdu, ne teikumu.Pagāja atkal daži gadi, un kādā dienā man piezvanīja Jelgavas avīzes «Darba Uzvara» žurnālists un Tautas teātra aktieris Guntis Krūmiņš. Izrādījās, viņš «Padomju Jaunatnē» bija lasījis dažus manus rakstiņus par studentu dzīves baltajām un nebaltajām dienām un tagad izteica man lūgumu. «Zini, manam dēlam (Agrim Krūmiņam) pēc divām nedēļām Jelgavas kultūras namā diplomdarba pieņemšanas izrāde. Varbūt vari atnākt noskatīties un uzrakstīt avīzei atsauksmi, tā varētu nākt tikai par labu.»Kā lai atsaku savam kādreizējam režisoram Meža fakultātes studentu teātrī? Noteiktajā dienā, aizgājis uz kultūras namu, tur satieku… Hermani Eglīti, kurš nesen bija kļuvis par topošo režisoru dekānu un tagad vadīja diplomizrādes pieņemšanas komisiju. Krūmiņš seniors, ieraudzījis mani draudzīgi debatējam ar komisijas priekšnieku, pēc izrādes uzaicināja kopā ar komisiju iedzert glāzi konjaka.
Pēdējo sveicienu vairs neuzklausīja
Pagāja atkal kādi gadi. Hermanis Saulkrastos bija uzcēlis vasarnīcu un aizgājis oficiālā pensijā, taču turpināja vadīt individuālas nodarbības vairākās vidusskolās ar muzikālo novirzienu. Saulkrastos mēs, pat neievērodami Hermaņu dienas, izpeldamies jūrā, pasēžam pie kamīna, un mūsu savstarpējās simpātijas laika gaitā nebūt nav mazinājušās.2010. gada aprīļa pirmajās dienās zvanu Hermanim, lai pieteiktu kārtējo vārdadienas vizīti. «Viņš nomira!» atsaucas raudoša kundzīte. «Bēres parīt.»Hermani Eglīti mēs apglabājām Bolderājas kapos, viņa bērnības un jaunības pusē. «Mūziķis Hermanis Eglītis» – tāds bija uzraksts uz kapa plāksnes.
Kociņš Hermanīša piemiņai
Ar to šīs atmiņas arī varētu beigt, ja vien… Nevar taču izplēnēt gadu desmitiem ilgušas savstarpējās simpātijas. Nevar! Pirms diviem gadiem rudenī, lasot sēnes Mežciema apkārtnes mežos, ejot pa kādu kvartālstigu, nonācu svaiga izcirtuma malā. Lielie koki bija novākti, zari un galotnes aizvesti, izcirtumā palikuši vien daži sīki ozoliņi. Es vienu no tiem izaudzēšu par godu Hermanim Eglītim – pēkšņi iedomājos.Man nav vajadzīgi nekādi sagatavošanās darbi – noplēšu dažas slejas no kabatlakatiņa un apsienu ap kociņa galotnīti. «Audz braši, Hermanīt!» pie sevis nodomāju un braucu mājās. Tagad es kociņu apciemoju pavasaros un rudeņos. Hermanītis skaisti stiepjas garumā, tikai to cenšas pāraugt līdzās uzradušās bērzu atvases. Pavasarī ap ozoliņu apstādīju no Lieldienām palikušos pūpolzariņus, tos dāsni aplaistot; rudens apgaitā ejot, tomēr nevienu zaļojošu pūpolkoku neieraudzīju.Nākamgad pie kociņa pielikšu skaistu plāksnīti, uz kuras būs uzrakstīts «Hermanītis. Piemiņa H.Eglītim», un nocirtīšu tuvumā augošās atvases.Un ja tu, lasītāj, meža gaitās iedams, ieraugi ozoliņu ar šo plāksnīti, tad atceries manas atmiņas par Hermani Eglīti un nedari kociņam pāri. ◆
