Vēl tikai nedēļa līdz pasaules hokeja čempionātam, un Latvijas izlases fani – gan tie, kas dosies uz Zviedriju, gan spēļu grafiku un TV tiešraides ar savām darba gaitām salāgojušie – domās jau ir Stokholmā. Jelgavas komandas «JLSS/Zemgale» kapteinis un Ledus sporta skolas fiziskās sagatavotības treneris Guntis Pujāts būs starp otrajiem, jo šajā laikā kopā ar kolēģiem skolosies treneru seminārā Helsinkos. «Mūsējiem ir ļoti laba aizsardzība, bet uzbrukums nedaudz pieklibo,» viņš spriež pēc redzētajām pārbaudes spēlēm nupat Rīgā pret Krievijas izlasi, kas būs mūsējo pirmā pretiniece grupu turnīrā.
Arī vienu no abiem pārbaudes turnīra dueļiem Guntis vērojis TV, bet pirmajam sekojis klātienē. Turklāt pēc spēles pirmā perioda tika aicināts tribīņu priekšā, lai saņemtu Latvijas virslīgas čempionāta rezultatīvākā uzbrucēja balvu. Regulārās sezonas 36 spēlēs viņš guvis 31 vārtus un atdevis 38 rezultatīvas piespēles, kas nenoliedzami ļāva gados jaunajai jelgavnieku komandai pastāvēt pret daudz rūdītākiem pretiniekiem un iegūt savu līdzjutēju simpātijas. «Jā, «pleiofos» neiekļuvām, bet aizvadītas daudzas labas spēles, un turnīra gaitā tikai vienu komandu – SMScredit – ne reizi nepieveicām,» komandas kapteinis vērtē, ka ar resursiem, kādi bijuši «zemgaliešu» rīcībā, aizvadīta laba sezona. «Diemžēl finansiālu apsvērumu dēļ komandu atstāja vairāki līderi, toties iesaistītie sporta skolas audzēkņi meistarībā ir par galvas tiesu izauguši,» arī šos procesus Guntis vērtē ar plusu. Mērķtiecīgās nejaušības«Nebija ne tāds uzdevums, ne mērķis, bet tā nu ir sanācis,» par iegūto rezultatīvākā spēlētāja titulu smaida jelgavnieks. Pirms gadiem desmit viņš «Liepājas metalurga» sastāvā ticis arī pie Latvijas čempiona medaļas, bet šāda balva esot pirmoreiz.Savā ziņā par nejaušu Guntis atzīst arī savu nonākšanu hokejā. Protams, par to, ka sports ir aizraujošākā nodarbe, vieglatlētu ģimenē dzimušajam Madonas puikam nav bijis divu domu. «Spēlēju futbolu, basketbolu, ziemā – slēpošana un arī hokejs uz dīķa. Izrādījās, manam futbola trenerim bija pazīstams hokeja treneris Rīgā, un viņš mani «ierunāja» klubā «Rīgas lauvas». Aizbraucu atrādīt savas uz dīķa iekrātās prasmes, un mani paņēma. Bet man tad bija jau sešpadsmit gadu…» mazo Ledus sporta skolas censoņu treneris uz savu karjeras sākumu tagad atskatās ar gluži vai neticības pieskaņu balsī.«Pēc devītās klases iestājos Rīgas Tehniskajā koledžā. Laba skola, bet mācības iznāca procentuāli dalīt 50 pret 50 ar hokeju, līdz ledus laukums dabūja visus 100,» tagad būdams Sporta pedagoģijas akadēmijas students, Guntis atklāj, ka vidusskolu pabeidzis jau Liepājā, kad iesaistījies «Metalurga» komandā.No dīķa līdz U18 izlasei«Man nav īpaša talanta, visu esmu panācis ar darbu,» spriež cilvēks, kurš acīmredzot izlēmis ar šo spēli saistīt savu darba mūžu. Lai meistarībā panāktu vienaudžus, Rīgā sākumā slidojis pa četrām piecām stundām dienā, gājis pie visām grupām, kur vien varējis «ielīst». «Atceros, kā mani pirmoreiz izlika laukumā. Tā bija spēle pret sieviešu komandu «Laima». Nezināju, uz kuru pusi skriet,» smej tagadējais Jelgavas komandas veiksmīgāko uzbrukumu veidotājs.Bet divu gadu treniņi lielā mērā pret sevi nesaudzīgā režīmā deva rezultātu – madonietis iekaroja vietu Latvijas U18 izlasē, ar kuru 1999. gadā uzvarēja pasaules C grupas čempionātā, spēlēja arī pie gadu vecākiem U20 čempionātā Baltkrievijā.«Pujacs, Širokovs, Krišjānis Rēdlihs, Sprukts, Štāls,» Guntis nosauc toreizējos komandas biedrus, kas ārpus laukuma un spēlēs bijuši kā viens vesels, bet treniņos situšies ne pa jokam. Tieši šī savstarpējā cīņa un sportiskais niknums, viņaprāt, ir izaugsmes un panākumu pamatā.Kā piemērs audzēkņiemKamēr minētos uzvārdus nu redzam cita līmeņa komandās, Pujāts pēc vairākiem Liepājā pavadītiem gadiem tagad kļuvis par jelgavnieku. «Acīmredzot tomēr pietrūka to iepriekšējo desmit vai vismaz piecu treniņgadu. Arī traumās iedzīvojos – abi pleci jau operēti,» Guntis nosauc iespējamos un varbūt daļēji arī savstarpēji saistītos iemeslus, kāpēc viņš ir tur, kur ir.Jelgavā hokejists sezonu spēlējis jau iepriekš, kad mūsu pilsētā bāzējās ASK virslīgas vienība. Kontakti kopš tā laika palikuši, un, kad «JLSS/Zemgale» kluba vadītājs aicināja iesaistīties jaunveidotajā komandā, viņš piekritis.«Piecus gadus biju aizvadījis trenera un funkcionāra darbā, uzspēlējis tikai amatieru līmenī. Sezonas pirmie mēneši bija grūti, bet pamazām aizgāja,» pie nopietna darba radušais hokejists atzīst, ka ātrāk atgūt formu ļāvis gan pozitīvais noskaņojums komandā, gan treniņi gudra profesionāļa vadībā, no kura viņam arī savā trenera specialitātē ir ko mācīties.Jā, veiksmīgs studiju noslēgums arī Guntim nākamgad sola oficiālu hokeja trenera dokumentu, bet patlaban Ledus sporta skolā viņa «pusslodzes» pārziņā ir fiziskā sagatavotība jaunākā vecuma grupās. «Tas arī ir tāds papildu stimuls – pašam ar savu spēli rādīt piemēru audzēkņiem,» hokejists atrod vēl vienu iemeslu, kas varētu būt viņa «nejaušās» rezultativitātes pamatā.Sports pāri visamHokeju dažādās komandās Somijā spēlē abi Gunta jaunākie brāļi, māsa airētāja studē Sporta pedagoģijas akadēmijā. «Vecāki joprojām seko mūsu gaitām un telefonsarunās gan uzslavē, gan pavelk uz zoba,» virslīgas uzbrucēju līderis neslēpj, ka ģimene panākumā dalījusies ar prieku un lepnumu. Arī Guntim pašam līdzjutēja loma ir pa prātam gandrīz jebkurā sporta veidā, un dažkārt TV varot skatīties visas sporta pārraides pēc kārtas. Draudzene par šo «laiskošanos» reizēm baras, bet viņš pēc intensīva treniņu un spēļu laika tā gan fiziski atpūšas, gan emocionāli no jauna uzlādējas.Protams, palaikam griboties arī kādā citā veidā izkustēties – futbolu vai strītbolu pludmalē uzspēlēt vai ziemā Madonā uz slēpēm uzkāpt. Tagad līdz maija beigām vēl četras reizes nedēļā paredzēti ledus treniņi. Un kaut kas fiziskās formas labā būšot jādara arī vasaras brīvlaikā, jo, «kad augustā sanāksim uz jaunās sezonas treniņnometni, testos būs jāatrāda, kas paveikts».
