Mediju telpā pat zinātnieki, mākslinieki un eksprezidenti tiek aicināti izteikties par hokeju. Neapšaubāmi populārais sporta veids nupat, šķiet, tiek pakļauts zombēšanai – vecajam propagandas un prasta mārketinga līdzeklim. Ar «Dinamo» zīmolu tas ielauzies pat pārtikas veikalos. Uzēd «Dinamo» sausiņus vai desiņas, iedzer «Dinamo» alu, izkliedz hokeja saukļus un sekmē gāzes tirgotāju biznesu, ja ņemam vērā, ka Kontinentālās hokeja līgas (kurai hokeju mīlošie skandināvi nepievienojas) prezidents ir no «Gazprom» vadības, bet «Dinamo» saimnieks ir Krievijas gāzes importētājs «Itera». Galvenais nav tas. Galvenais ir bļāviens «Dinamo», ja to auro Latvijā. Tas nekas, ka komandas panākumi ir neadekvāti saukļiem un reklāmai visas sabiedrības mērogā. Mūs aicina valstiski «fanot» pat tad, ja gan KHL komandai, gan Latvijas izlasei pasaules čempionātā ar panākumiem ir, kā ir. Tas notiek laikā, kad, piemēram, mūsu tenisisti savā jomā gūst augstākos panākumus Latvijas vēsturē. Te vairs nav runa par veselīgu «fanošanu» vai par līdzjutēju piedzīvojumiem. Piemēram, Vācijā nav manīta nacionāla kampaņa tikai Bavārijas futbola klubam vai tikai autobraucējam Mihaelam Šūmaheram… Nomācoši ir arī tas, ka daudzi, īpaši bērni, itin viegli pakļaujas kropļotai vērtību sistēmai, kaut vai naski pērkot tieši tos saldējumus, kurus rotā «Dinamo» zīme. Varbūt tāpēc arī mēs joprojām dzīvojam kā kalpu, nevis saimnieku tauta un gaidām, kādu saukli mums mācīs nākamo. Taču no mārketinga teorijas nāk arī mierinājums – tik uzpūstai «fanošanai» bez seguma ar laiku var sekot ilgstošs patērētāja uzmanības zudums vai pat nepatika, kas nākotnē hokejam var laupīt uzmanību tikpat nepamatoti, cik nepamatoti tā bijusi pārspīlēta.
