Pirmais Jelgavas kaislīgāko hokeja līdzjutēju organizētais brauciens uz čempionātu Šveicē tika organizēts 1998. gadā.
Pirmais Jelgavas kaislīgāko hokeja līdzjutēju organizētais brauciens uz čempionātu Šveicē tika organizēts 1998. gadā. Kopš tā laika viņu pulciņš savu tradīciju nav lauzis un šogad jau astoto reizi devās ceļā, lai skaļiem saucieniem bungu rīboņā tikai Latvijas faniem raksturīgā vienotībā justu līdzi mūsu hokejistiem. Jelgavas fani iemūžināti arī grāmatas “Sarauj, Latvija!” lielajā līdzjutēju fotogrāfijā.
Jelgavnieku fanu pulkā ir vairāki desmiti līdzjutēju, viņu vidū arī Domes Sociālo lietu galvenais speciālists veselības aprūpes jautājumos Jānis Vērzemnieks. Viņam šis bija sestais pasaules čempionāts hokejā, šoreiz Austrijā.
Cik Jānis sevi atceras, vienmēr bijis draugos ar hokeju. Daudz spēlēts gan bērnībā, gan jaunībā. Sākumā uz aizsalušā dīķa, vēlāk ledus hallē. Arī tagad viņš vismaz reizi divas nedēļā dodas slidot. “Agrāk neizlaidu nevienu Rīgas “Dinamo” spēli, esmu pat naktīs stāvējis rindā pēc biļetēm pie Sporta pils. Ja ar to esi saslimis, tad uz mūžu. Tagad jau vismaz mēnesi pirms čempionāta mani urda nemiers, tiek skaitītas dienas un stundas, cik atlicis līdz braucienam uz hokeju. Pirmajā kopīgajā braucienā uz Bāzeli devāmies ar vecu “Ikarus” markas autobusu, kas Šveices ielās bija unikāls eksemplārs, visi atskatījās un brīnījās,” atceras Jānis un piebilst, ka izlaidis tikai divus čempionātus – Oslo un Ķelnē.
Brauciens uz čempionātu Šveicē arī bijis vislētākais – izmaksāja vidēji 150 latu. Tagad, lai apmeklētu trīs mačus Austrijā, jārēķinās vismaz ar divreiz lielāku summu. Biļetes cena uz spēli maksā vidēji 35 eiro, bet pagājušajā gadā Čehijā, kur ļoti aktīvi “strādāja” “melnā tirgus” darboņi, biļetes cena uz maču bija 50 un vairāk eiro. Jānis uz hokeja čempionātu dodas bez ģimenes, jo uzskata, ka sievietēm ceļu un spriedzi skaļo un jautro fanu pulkā izturēt ir grūti, bet dēliem, kas arī interesējas par hokeju, viss vēl priekšā.
“Īstā hokeja sāls ir tā, ka sapulcējas tik daudz dullu (labā nozīmē) latviešu, kas gatavi atdot pēdējos santīmus, gulēt teltīs un dzīvot neēduši, lai tikai aizbrauktu uz Latvijas izlases hokeja spēlēm. Līdzjutēji ir ļoti draudzīgi un apbrīnojami vienoti. Tā sajūta nav izstāstāma, to var tikai izdzīvot. Ļoti retos gadījumos fani cits citu apvaino vai sakašķējas. Mūsu vidū ir milzīga drošības izjūta, arī labvēlīgs noskaņojums pret hokejistiem, lai kāds būtu spēles rezultāts. Interesanti, ka pirmajos čempionātos no bļaušanas man pazuda balss, bet drīz vien iemācījos kliegt tā, lai kakls nesāp un balss ir vietā,” smej Jānis, kas par saviem Latvijas izlases favorītiem sauc Artūru Irbi un Kārli Skrastiņu.
Visvairāk viņam atmiņā palicis Latvijas izlases mačs ar Krieviju, kad Latvija guva skaistu uzvaru, bet šogad – izšķirošā spēle ar Slovēniju par iekļūšanu astotdaļfinālā. Jānim tāpat kā vairumam Latvijas fanu ir arī savs izlases krekliņš ar 19. numuru un slavenā Baldera uzvārdu.
Ar nepacietību tiks gaidīts nākamais gads, kas Latvijas hokeja vēsturē būs unikāls, jo pasaules čempionāts norisināsies Rīgā. Jau tagad zināms, ka pie mums neredzēsim tādas spēcīgas hokeja lielvalstis kā Austriju un Vāciju, par kurām spēcīgāka šogad izrādījās arī Latvija.
