Jelgavas Narkoloģijas slimnīcā līdzās alkoholiķiem mediķu palīdzību saņem arī pacienti, kas slimo ar narkomāniju. Jelgavas Narkoloģijas slimnīca ir pirmā iestāde Latvijā, kas ārstē narkomānus.
Jelgavas Narkoloģijas slimnīcā līdzās alkoholiķiem mediķu palīdzību saņem arī pacienti, kas slimo ar narkomāniju. Jelgavas Narkoloģijas slimnīca ir pirmā iestāde Latvijā, kas ārstē narkomānus. Tās otrās nodaļas vadītājs Genādijs Vihnevičs uzskata, ka stāvoklis ir nopietns, jo cilvēki, kas slimo ar atkarību no narkotiskām vielām, bieži vien nemeklē palīdzību pie speciālista, neapzinoties, ka apdraud ne tikai savu veselību, bet arī citus cilvēkus. Narkomānijai bieži vien seko cita slimība – AIDS.
Valsts Jelgavas Narkoloģijas slimnīca narkomānus ārstē kopš 1986. gada. Tā ir pirmā specializētā nodaļa Latvijā. Taču, kā stāsta ārsts, diemžēl neviena no 1986. gada pacientiem, kas nebija pārtraukuši lietot narkotikas, vairs nav starp dzīvajiem. Jelgavā lielākais zināmais narkomāna stāžs ir 15 gadu, taču šis jaunais cilvēks pašlaik ir invalīds ar smagu toksisku smadzeņu bojājumu. Narkomānu skaits aug, bet ārstēšanās notiek tikai pēc brīvprātības principa, tāpēc pašlaik nodaļā palīdzību saņem tikai trīs pacienti.
Statistika
1. janvārī Jelgavas speciālistu uzskaitē bija 202 narkomāni, no tiem 24 pusaudži. Uzskaitē ir 74 epizodiskie narkotiku lietotāji, no tiem 20 pusaudži. Taču, kā uzskata ārsts, šie skaitļi pat ne tuvu neatspoguļo reālo situāciju. Narkoloģijas slimnīcā alkoholiķi un narkomāni ārstējas kopā. Šīs slimības riska grupā iekļūst gados jauni cilvēki – četrpadsmit, piecpadsmit gadu veci jaunieši. Atšķirībā no alkohola narkotikas pieradumu rada daudz īsākā laikā. Lai kļūtu par narkomānu, lietojot heroīnu, pietiek ar nedēļu. Ir dati, ka narkomānu un alkoholiķu vidējais vecums samazinās, kā arī sarūk skaitliskā attiecība starp vīriešiem un sievietēm. Pašlaik starp narkomāniem sieviešu ir gandrīz piecdesmit procentu.
Narkotikas un AIDS
Iestādē, kur ārstējas akūti narkomāni, jaunākajam pacientam bija desmit gadu. No visiem AIDS inficētajiem 80 procentu slimību guvuši ar adatu. Visjaunākajam bijis tikai divpadsmit gadu. Ja pacienta analīzes ir AIDS pozitīvas, tad ārstējošai iestādei ir jāsaglabā anonimitāte. Mediķi var tikai piedāvāt ārstēties, taču diemžēl tikai retais tam piekrīt, un pēc narkomānijas ārstēšanas kursa stacionārā AIDS inficētie «ieplūst» atpakaļ sabiedrībā. Tikko kā no slimnīcas izrakstījies piecpadsmit gadu vecs narkomāns, AIDS slimnieks, kas, ja var ticēt viņa vārdiem, kopš slimības konstatēšanas pārgulējis ar sešām meitenēm. Cik vēl meiteņu pakļautas inficēšanās riskam?
Mīts un realitāte
Kā stāsta narkologs, bieži vien narkomānija saistāma ar dažādiem mītiem.
Mīts. No vienas reizes es nekļūšu par narkomānu.
Realitāte. No vienas injekcijas var rasties vēlēšanās to atkārtot. Nedēļas laikā cilvēkam var rasties atkarība.
Mīts. Pastāv tā saucamās vieglās narkotikas, kas nekaitē veselībai un neveicina atkarību.
Realitāte. Svarīgs ir psiholoģiskais moments. Vienreiz pārkāpta psiholoģiskā atkarības robeža pieļauj recidīvus. 80 procentu narkomānu ir sākuši ar zālītes pīpēšanu.
Mīts. Es jebkurā brīdī varu atmest.
Realitāte. Tieksme pēc narkotikām ir nepārvarama neatkarīgi no lietotāja gribas. Šī vēlēšanās nāk no zemapziņas. Pašam šo atkarības procesu pārtraukt nav iespējams.
Mīts. Tas, ka es lietoju narkotikas, ir mana personīgā darīšana. Tā ir mana veselība, ko es grauju.
Realitāte. Cilvēks, kas lieto narkotikas, sevi izslēdz no sabiedrības. Viņš ir apolitisks, asociāls, amorāls. Narkomāns no sabiedrības tikai ņem, nedodot neko pretī. Valsts tērē līdzekļus ārstēšanai, rehabilitācijai, tiesas procesiem, kas saistīti ar narkotiku. Narkotiku lietotājs tās izplata, iesaistīdams atkarībā arī citus, negatīvi ietekmē apkārtējos, ģimenes locekļi cieš psiholoģiski, rodas psihosomātiskās slimības, neirozes. Šie cilvēki arī ir jāārstē. Narkomāns saīsina savas dzīves ilgumu. Atkarība ir tik spēcīga, ka bieži vien narkotiku lietotāju grūž uz noziedzīgu darbību – laupīšanu un pat slepkavību.
Pusaudžu narkomānija
Kāpēc tieši starp pusaudžiem ir visvairāk narkotiku lietotāju? Narkologs skaidro, ka pusaudžiem ir raksturīgs bara instinkts – parasti tā priekšgalā ir negatīvais līderis. Pārējie viņam tur līdzi. Par pusaudžu ārstēšanos lemj vecāki vai juridiskā persona, kas ir par viņu atbildīga. Taču bieži vien vecākiem nav ne jausmas, ar ko nodarbojas viņu atvases, un nereti viņi par to uzzina pēdējie.
Apdraud pēcnācējus
Narkomānija ir slimība, kas, kā arī alkoholisms, var tikt ģenētiski pārmantota. G.Vihnevičs min gadījumu ar dvīņubrāļiem, kas pēc vecāku laulības šķiršanas bērnībā tika sadalīti. Vēlāk izrādījās, ka viņiem ir bijis viens dzīves gājums – sešpadsmit gadu vecumā sākuši lietot narkotikas, abi beidza dzīvi pašnāvībā, tā arī nesatikušies.
Bizness ar nāvi
G.Vihnevičs uzsver, ka, salīdzinot ar pagājušiem gadiem, Latvijā ir vērojams narkotisko vielu cenu kritums. Dažās Eiropas valstīs vieglās narkotikas ir legālas. Piemēram, Amsterdamā ir brīvas marihuānas lietošanas zonas, kuras gan regulāri novēro dažādi speciālisti. To, kāpēc narkomānija tik strauji izplatās, ārsts skaidro ar statistikas datiem: lai eksistētu viens narkomāns, viņam ir jāiesaista narkotiku lietošanā vēl desmit cilvēku, tādā veidā «nopelnot» savu dienišķo devu.
Slimības ārstēšana
Aizvien palielinās polinarkomānu skaits – cilvēki lieto visas pieejamās narkotiskās vielas. Šādu slimības formu ir daudz grūtāk ārstēt. Tāpat kā alkoholismu, arī narkomāniju nevar izārstēt, jo vienmēr pastāv recidīva risks. Notiek arī neatgriezeniskas personības izmaiņas. Alkoholiķis degradē lēnāk, bet vienlaicīgi sociāli, morāli un intelektuāli, narkomāns sākumā degradē morāli un sociāli, taču ilgāk saglabājas intelekta līmenis, tādējādi šo atkarību ir grūtāk ārstēt, jo intelekts tiek izmantots mērķa sasniegšanai, bet mērķis ir viens – deva.
Narkomāniem parasti ārstēšanās sākas ar medikamentozo kursu. Stacionārā notiek organisma detoksikācija. Tā laikā pacients tiek atbrīvots no narkotiku iedarbības, tiek normalizēts viņa psihiskais un fiziskais stāvoklis, taču nenotiek ārstēšana pret narkotikām. Pirmās desmit dienas stacionārā ir bezmaksas, jāsamaksā tikai pacienta nodeva – 45 santīmi dienā. Pēc tam tiek piedāvāta 12 dienu motivācijas programma, par kuru gan ir jāmaksā divi lati dienā. Tad Minesotas programmas ietvaros pacientam tiek piedāvāts 28 dienu kurss vai arī rehabilitācijas programma narkomānu komūnā, kuras laikā notiek īstais ārstēšanās process. Taču bieži vien līdz tam pacients nenonāk, jo organisms ir it kā «savests kārtībā», taču atkarība paliek. Latvijā ir tikai viena rehabilitācijas komūna pusaudžiem – «Saulrieti», kas atrodas Cēsu rajonā. Pieaugušajiem ir divas – Rīgā un Tukuma rajonā. Programma ilgst vienu gadu. Recidīvi narkomāniem sastopami biežāk nekā alkoholiķiem.
G.Vihnevičs uzsver, ka narkomānija ir hroniska, progresējoša un nāvējoša slimība. Tās valgos nokļuvušie nemeklē palīdzību pie ārsta, jo negrib to saņemt un arī nevar atbrīvoties no šīs slimības. Diemžēl dažiem mūsu sabiedrībā tas ir dzīvesveids. Lai izārstētos no šīs slimības, ir jāmaina dzīvesveids. Kā saka ārsts, cilvēkam jāpiedzimst no jauna.
***
Vecākiem ir pamats uztraukumam, ja tiek pamanītas šādas pazīmes:
pusaudzis arvien biežāk pazūd no mājām, reizēm nenakšņo;
nepamatoti stundu kavējumi;
pasliktinās sekmes;
izmainās draugu un paziņu loks;
zūd iepriekšējās intereses;
no mājām sāk pazust mantas un nauda, aizvien biežāk no vecākiem tiek prasīta kabatas nauda;
sīka melošana;
miegainība vai gluži pretēji – nemiers;
izteikts lēnīgums kustībās un domāšanā;
emocionālā labilitāte;
ēstgribas trūkums mijas ar palielinātu apetīti;
acu zīlītes vai nu sašaurinātas, vai paplašinātas atkarībā no narkotiskajām vielām;
izmainās morāles principi – tas, kas agrāk šķita nepieņemams, tagad liekas pašsaprotams.
