Pagājuši svētki, kas ik sirdī solīja likt atdzimt ideālajai Latvijai.
Pagājuši svētki, kas ik sirdī solīja likt atdzimt ideālajai Latvijai. Idejas propagandas ieceres ar to īstenojumu pagājušās nedēļas realitātē salīdzinājuši arī XXIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku organizatori.
«Kamēr vien dziesmu svētki pastāvēs, arī no mūžīgajiem jautājumiem par to, kādiem tiem būt, vaļā netiksim,» rezumē darba grupas vadītājs Romāns Vanags. «Galvenais ko, gribu teikt, esmu lepns, ka mums izdevās: par spīti tam, ka budžets tika samazināts un mūs iespaidoja arī citādi – gan administratīvas struktūras, gan dalībnieki (par repertuāru un citām lietām), tomēr neatkāpāmies no sākumā pieņemtās programmas un galu galā arī īstenojām visu, ko pagājušogad solījām, jo, ja sāk mētāties, ātri var nonākt grāvi, no kura vairs nevar tikt ārā. Cits jautājums, protams, cik spilgts bija katrs sarīkojums atsevišķi. Bet nevar apstrīdēt – salīdzinājumā ar iepriekšējiem dziesmu svētki ir kļuvuši plašāki un pieejamāki. Tas, ko mums pārmet sevišķi bieži – par maz vietas, par maz biļešu – liecina tikai par labu, ka svētki bija pieprasīti.»
Apkārtceļš uz estrādi vai skuju taka
«Lielajā estrādē atskaņotajiem darbiem paredzu dzīvi,» atbildot uz jautājumu par daudzu jaundarbu izteiksmes bālumu un šaubām, vai tie vēl jebkad būs dzirdami, darba grupas vadītājs piebilst, ka, viņaprāt, vienlīdz nozīmīgs ir devums ne tikai dziesmu, bet arī, piemēram, instrumentālu skaņdarbu klāstā. «Pašlaik nevaru prognozēt pat piecus gadus uz priekšu. Kas paliks svētku repertuārā un iekļūs zelta fondā, to nevaram paredzēt neviens.» Spriežot pēc publikas reakcijas, koru repertuārā izredzes nostiprināties esot tādām dziesmām kā Raimonda Paula «Sasala jurīna» (tautasdziesmas apdare noslēguma koncerta Kurzemes daļā ar solistes Ances Krauzes piedalīšanos), Romāna Vanaga vārdiem, «demokrātisks» skaņdarbs, kas atšķirībā no citām līdzīgi «tēmētām» kompozīcijām, viņaprāt, tomēr nerobežojoties ar banalitāti, bet apliecinot autora veiksmīgu pielāgošanos noslēguma koncerta gaisotnei. «Katram šajā jautājumā, protams, ir savas domas, bet es tālu ceļu gribētu novēlēt visam, pie kā mēs, kori un diriģenti, esam nopietni strādājuši. Protams, grūti pateikt, vai tāds lieldarbs kā Mārtiņa Brauna «Ir mana tauta», kas tika komponēts speciāli šim laikam, nākamajos svētkos būs vajadzīgs. Cerīgāk skatos tieši uz tautas dziesmu apdarēm, kas tiešām varētu ieiet koru repertuārā. Ņemot vērā apjomus, grūti iedomāties, ka «Ir mana tauta» savos koncertos sāktu dziedāt kāds lauku korītis. Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka «Sasala jurīna» vienā vai citā situācijā koncertprogrammā iekļaus visi – no vislielākā līdz vismazākajam. Tikai tā jau darbi arī iedzīvojas dziesmu svētkos – tā no atsevišķiem koriem līdz lielajai estrādei aizgājusi «Krauklīt’s sēž ozolā» un citas, ko mūsdienās atzīstam par klasiskām vērtībām. Par šo dziesmu svētku repertuāru katram, protams, ir savs viedoklis, taču tas, ka jaunām dziesmām katrreiz jānāk klāt, nav apstrīdams.» Daža jaundarba nākotne visai noteikti sākusi iezīmēties jau dažas dienas pēc tā atskaņošanas. Par atklāšanas kantāti (Jura Karlsona «Skani, dziesma!») ieinteresējies nākamgad Rīgā rīkojamo studentu svētku «Gaudeamus» mākslinieciskais vadītājs Juris Kļaviņš.
Lietas, par kurām jādomā jau tagad
Runājot par tehnisko nodrošinājumu, darba grupas finanšu un juridisko lietu koordinatore Diāna Čivle atzina, jau tagad jāsāk apspriest vairāku lielāko sarīkojumu līdzšinējo norises vietu piemērotība. Aktuāls ir jautājums, vai deju izrādei arī pēc pieciem gadiem būtu jānotiek «Daugavas» stadionā. Mežaparka Lielās estrādes stāvokli eksperti vērtē kā tehniski neapmierinošu. «Pieprasījums pēc biļetēm liecina, ka nākamreiz iespēju noslēguma koncertu vērot klātienē būtu jānodrošina daudz lielākam skaitam,» viņa atzīst, secinot, ka nākamo dziesmu svētku rīkošana vecajā vietā prasīs ne vien estrādes kapitālremontu, bet arī rekonstrukciju, kas jūtami palielinātu koncertvietas ietilpību.
Kas skatījās un klausījās
Apkopoti biļešu ieņēmumu dati – aptuveni 325 tūkstoši latu. Mazāks par cerēto bijis sieviešu un vīru koncerta «Teiksma par latvieti» apmeklējums. Mazāk, nekā plānots, pārdotas arī biļetes uz Ķīpsalas izstāžu halli. Un mazāks, nekā cerēts, bijis sponsoru atbalsts.
Kā paredzams, visvairāk biļešu (25 577) pārdots uz noslēguma koncertu. Pieskaitot tos svētku dalībniekus, kas koncertā neuzstājās, bet varēja to vērot no skatītāju vietām, rīkotāji lēš, ka Mežaparka Lielajā estrādē svētdienas vakarā pulcējās apmēram 37 tūkstoši. Pēc tikpat aptuvenām aplēsēm, tautas mākslas izstādi Ķīpsalā apmeklēja 5000, viendabīgo koru koncertu – 12 000, iestudējumu «Latviešu kāzas» – 2800, jauniešu koru koncertu un tā ģenerālmēģinājumu – 27 500, abas deju iestudējuma «Mana pasaule» izrādes un ģenerālmēģinājumu – 16 800, simfoniskās mūzikas koncertu Nacionālajā operā – 1000, koklētāju uzstāšanos Lielajā ģildē – 700 klausītāju un skatītāju.
Fotogrāfu nedienas un bilžu deficīts
Kā liecina starptautiskā prakse, lielos koncertos arvien ir daži fotogrāfi, kuriem organizatori spilgta fotodokumentējuma iegūšanas vārdā piešķīruši īpaši plašas pilnvaras pārvietoties pa sarīkojuma norises vietu, kādas citiem liegtas. Šoreiz organizatori bija spiesti secināt, ka lēmumi nebija pienācīgi saskaņoti ar drošības sargu rīcību. Nepatīkamus un pazemojošus brīžus tas sagādāja, piemēram, žurnāla «Dziesmu svētki» fotogrāfam Imantam Prēdelim, kuram līdz kārotajai vietai Mežaparka lielās skatuves priekšā noslēguma koncerta apsardze lika «līst uz vēdera». Uz estrādes attālākajām zonām padzītais Juris Kalniņš spēra «izmisuma soli» (kā to nosauca kolēģi), koncertu iemūžinādams no gaisa. Fotogrāfa rīcību asi nosodīja kultūras ministre Inguna Rībena un Romāns Vanags, piebilstot, ka lidaparāta motora troksnis koncertu neglābjami sabojāja sieviešu koriem, kas tobrīd atskaņoja vienīgās tiem atsevišķi dziedamās dziesmas. Savukārt no fotogrāfu puses izskanēja atziņa, ka pagājušonedēļ pieredzētā ierobežošanas tieksme valdījusi visos dziesmu svētkos kopš neatkarības atgūšanas. Raizes par nākotni izteica arī dziesmu svētku sabiedrisko attiecību koordinatore Ilze Štāla, paužot pārliecību, ka jādara viss, lai nākamajās šāda mēroga norisēs pārpratumu nebūtu un fotogrāfu darbs netiktu traucēts – arī tāpēc, ka izteiksmīgu fotogrāfiju (tai skaitā valsts reprezentācijas izdevumiem) katastrofāli trūkst.
Bez «formālām bažām» par nākotni
Šodien beidzas Romāna Vanaga dziesmu svētku darba grupas vadītāja līgums, un kultūras institūciju sistēmu, ko Inguna Rībena, stājoties amatā, pašas vārdiem, saņēmusi «pusizjauktā veidā», izdevies sakārtot tik tālu, ka tagad Romānam Vanagam ir «pēctecis» – ierēdnis, kura uzdevumos ietilpst XXIV Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem sākt gatavoties jau šodien. Tādējādi nav vismaz «formāla iemesla» bažām, ka, nākamajiem dziedāšanas svētkiem tuvojoties, gadu pusotru pirms tiem visi attapsies ārkārtas situācijā – līdzīgā tai, kurā līdzšinējais darba grupas priekšsēdis savus pienākumus uzņēmās.
Varbūt pēc pieciem gadiem dziesmu svētkus būs atklājusi arī pasaule? Katrā ziņā veicināt to var arī kāda nesena un «neaizmirstama saruna». Par tādu ministre dēvē tikšanos ar svētku viešņu no UNESCO – izpildpadomes priekšsēdētāju Azizu Benani. «Kopā skatījāmies gājienu. Man varbūt, kas sirdī, tas sejā, bet viņa to visu vēroja tik rezervēti, nepaužot nekādas emocijas, ka sākumā domāju – nepatika, taču pēc tam viņa man lūdza iespējami īsā laikā sagatavot metodoloģiju, kā mēs to panākam. Pašlaik kopā ar UNESCO Nacionālo komisiju domājam arī par plašāku ziņojumu, ko, cik drīz iespējams, iesniegt, lai UNESCO Ģenerālajā asamblejā dziesmu svētki tiktu rādīti kā notikums, kādam precedentu viņi nezina visā pasaulē.»
