“Veidojot liela formāta darbu, ļoti daudz kas jāņem vērā. Ar mazajām formām var vairāk rotaļāties, ir mazāk nosacījumu,” stāsta keramiķe Sanita Ābelīte, kura kopā ar vēl četriem keramiķiem – Irenu Šļuželieni un Viļu Šļuželi no Lietuvas, Aleksandru un Mārīti Djačenko – strādā Pasta salā, lai Baltu vienības dienā 22. septembrī Jelgavā varētu atklāt četras jaunas šamota skulptūras, kas papildinās Jelgavas pilsētvidi.
Darbs top mirklī
Šamots ir īpašs keramikas veids, kura veidojumu apdedzināšana notiek augstā temperatūrā – skulptūras tiks apdedzinātas 1070 grādos. Sanita iecerējusi izveidot Saules meitu. “Domas vienkārši ienāk prātā,” viņa saka par idejas rašanos. “Ierobežo arī formāts – labprātāk būtu veidojusi vairāk horizontālu skulptūru, bet tad kurtuvei jābūt pilnīgi citādai. Formāts arī man ir izaicinājums.” Viņa stāsta, ka, veidojot lielas formas darbu, jau pašā sākumā jābūt skaidrai idejai. “Kā arhitektam vajag plānu, nevar strauji atkāpties no tā. Jāņem vērā arī fizikas likumi – skulptūra nedrīkst sabrukt. Nosacījumi varbūt arī apcērp domas lidojumu.” Sanita ikdienā nestrādā pēc noteiktas skices. “Man vismīļākais veids ir, ka darbs top konkrētā mirklī, veidojas pats un es piedalos – atbalstu vai noraidu to šajā ceļā. Šamota skulptūra ir sarežģīta, jo patiešām ir jāzina, ko gribi veidot, nevari izdarīt pēkšņu manevru un kaut ko izmainīt. Varbūt, strādājot ilgāku laiku, tā varētu, bet, kad laiks ir ierobežots, ļoti skaidri jāzina. Pašai būs interesanti, kas sanāks, jo tā īsti nav mana daba tā strādāt. Man šķiet, ka vīrieši strādā ļoti konstruktīvi, laiku lieki netērē. Es laiku šķiežu. Ļaujos tam, kas notiek. Nemaz nevaru tā atnākt un ātri kaut ko uztaisīt. Diena paiet, un es to nesteidzinu. Līdzīgi ir ar pasūtījumiem – tad arī tev ir jābūt konstruktīvam.”
Smilšu skulptūra Jelgavā, terakotas simpozijs Kiprā
Sanitai ar lielformāta skulptūrām ir neliela pieredze. Pirms desmit gadiem viņa izmēģināja roku Jelgavas smilšu skulptūru festivālā. “Tā bija pavisam cita tehnika – bija tikai jānoņem nost, neko neliku klāt,” viņa salīdzina. Papildu izaicinājums, gatavojot māla skulptūru āra apstākļos, ir vējš. Tas gan palīdz skulptūrai ātrāk izžūt, taču vienlaikus žāvē arī pārāk strauji. Interesanta pieredze bija terakotas simpozijā Kiprā. Pagājušā gadsimta sākumā tur notika starptautiski arheoloģiskie izrakumi, kas vainagojās ar bagātīgu priekšmetu atradumu. Taču atradumi nepalika Kiprā – katrs izrakumu dalībnieks tos aizvedis sev līdzi. Šodien šie priekšmeti atrodas, piemēram, Londonas un Zviedrijas muzejos. Tā kā pašreizējie īpašnieki nevēlas priekšmetus Kiprai atdot, dažādi mākslinieki, tai skaitā Sanita, uzaicināti veidot kopijas. Sanitai toreiz tapusi divmetrīga skulptūra.
Patīk visi materiāli
Ikdienā Sanita strādā ar visiem keramikas materiāliem. “Man patīk visi to rakstura īpašību dēļ. Ar katru strādājot, tomēr ir cita noskaņa. Māls, porcelāns, šamotētās masas. Ir zemie un augstie dedzinājumi, dažādas tehnikas, kā dedzina. Tāpēc arī keramiķi satiekas cits ar citu, kādam ir kāda iespēja, kas nav otram,” stāsta Sanita, minot dažādus keramikas apdedzināšanas veidus. Viņa darbošanos ar keramiku salīdzina ar ēdiena gatavošanu: “Visiem ir pieejami tie paši produkti, it kā visi māk to darīt, bet tomēr katram sanāk atšķirīgi.”Keramiķe veido gan traukus, gan dekoratīvus priekšmetus, tomēr tos nedala lietišķajā un dekoratīvajā keramikā. “Savu nodarbošanos neesmu īsti noformulējusi. Dzīve plūst, daru lietas, ko esmu iecerējusi, un tanī mirklī pat īsti nedomāju par to,” viņa teic un priecājas, ka cilvēkiem vispār ir interese par keramiku. “Māksla ir tāda slidena nodarbošanās. Bez tās varētu arī iztikt. Līdzīgi arī ar mūziku vai profesionālo sportu. Varbūt kādam ir ambīcijas nokļūt olimpiskajās spēlēs. Gan jau arī manī kaut kur slēpti ambīcijas ir. Keramikas vidē arī ir griesti, kas kotējas un uz kurieni gribas,” tā Sanita. Pie viņas atrod ceļu arī cilvēki, kas vēlas izmēģināt roku keramikā. “Tās ir ļoti īpašas tikšanās reizes. Tu vari būt klāt procesā, kad cilvēks, kuram nav bijusi nekāda saskarsme ar materiālu, veido. Pēc tam viņš to priekšmetu aiznes mājās, lieto, un tā saikne vienkārši paliek.”
Mākslinieci izveido daba
Pirmo reizi strādāt ar mālu Sanita pamēģināja Kuldīgas Mākslas skolā. Pēc tam mācījusies Liepājas Mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā. Sākumā vilšanos sagādājusi virpošana, kas galīgi nepadevusies, taču ar laiku keramika arvien vairāk iepatikusies. Četriem vidusskolas gadiem sekoja seši gadi Mākslas akadēmijā. “2010. gadā pabeidzu akadēmiju, 2011. gadā nopirku keramikas krāsni un iekārtoju darbnīcu Alsungā,” atminas Sanita, kura ir pirmā māksliniece ģimenē. “Uzaugu laukos, dabā – visvienkāršākajos apstākļos,” viņa stāsta.Keramiķe piekrīt, ka daļa sabiedrības dzīvo stereotipos, ka keramika – tās ir tikai brūnas māla bļodas. “Es arī neko sliktu par to nedomāju. Cik daudz es zinu par kādu citu jomu? Katrs no mums dzīvo savā lauciņā, un tas ir normāli. Un tad ir tās nejaušības, kad tu ko ieraugi vai satiec kādu un tevī rodas interese par vēl kaut ko.”
