Savienoto Valstu prezidenta Rūzvelta sieva atzinusi, ka «dižie prāti apspriež idejas, vidusmēra prāti apspriež notikumus, sīkie prāti apspriež cilvēkus».
Savienoto Valstu prezidenta Rūzvelta sieva atzinusi, ka “dižie prāti apspriež idejas, vidusmēra prāti apspriež notikumus, sīkie prāti apspriež cilvēkus”. Kaut arī man līdz dižgaram tikpat tālu kā līdz Mēnesim, mana dienasgrāmata tomēr sastāv gandrīz tikai no idejām.
Lasot meitai Sent-Ekzeperī “Mazo Princi”, sapratu, ka tā ir mana mīļākā daiļliteratūra. Tās bērnišķīgais, tajā pašā laikā dziļdomīgais saturs nekad nenovecos, kamēr uz pasaules dzīvos bērni – gan tie, kuru gadu skaitli vēl raksta ar vienu ciparu, gan tie, kuri nevēlas kļūt par “dīvainajiem” pieaugušajiem, kā tos sauca princis.
Ja kāds kaut reizi mēģinājis sarunāties ar bērnu, viņš zinās teikt, ka tas nav viegli, jo mazuļa pasaule ir kā neatklāts kontinents, uz kura pilnā sparā rit jaunatklājumi un kuru tavi jautājumi interesē ļoti maz. Toties cik gan daudz uzstājīgu lūgumu ir viņam! “Uzzīmē man jēriņu!”, kamēr tu tiešām piecelsies un to izdarīsi. Un vai var būt kas brīnišķīgāks par bērna bezrūpīgajiem smiekliem, kad redzi, cik maz vajag, lai viņš būtu laimīgs. Vajag tikai nepazaudēt bērnu sevī, vajag ļoti, ļoti maz, un mūs spēs darīt laimīgus praktiski jebkas. No viņiem mums vajadzētu mācīties nezūdīties par rītdienu. Manuprāt, laime ir tie īsie zibšņi, kad sajūti pateicību par to, kas tev ir, un tev pieder daudz!
Arī pieradināšanas tēma, kas, manuprāt, ir galvenā šajā grāmatā, mūžam nezaudēs aktualitāti, kamēr vien planēta Zeme būs apdzīvota. Katrs, kurš kaut nedaudz mēģinājis domāt par to, kas šajā dzīvē ir visskaistākais, noteikti būs atzinis, ka tās ir cilvēku attiecības. Mums ikvienam kā gaiss nepieciešams savs princis, sava lapsiņa, sava roze, lai arī cik tā untumaina (jo viņa taču ir roze!). Un mēs katrs alkstam kādam būt īpaši un neatkārtojami – vienīgie simttūkstoš rožu vidū. Tas ir iespējams, tikai to nevar panākt uzreiz, principā tā ir dāvana no augšas. Var jau būt, ka tu gribēsi, lai tevi mīl tikpat stipri kā tu, un patiesa drauga meklējumi var šķist bezgalīgi. Taču patiesība ir tā, ka tieši gatavošanās un gaidīšanas process ir visskaistākais – kad tu vēl nezini, kā un kad tas būs, bet tikai to, ka BŪS.
Man ir uzticēta svēta atbildība par tiem īpašajiem cilvēkiem, kurus – apzināti vai neapzināti – esmu pieradinājis un kurus vēl pieradināšu. Bet tā nav tikai atbildība, drīzāk dzīves lielākais un patiesākais ieguvums, par ko vienmēr būšu viņiem pateicīgs.
