Turpinot modelēt Latvijas lauku attīstību pēc Eiropas Komisijas 30. janvārī piedāvātā ES finansu atbalsta scenārija, jāatzīst, ka visdramatiskākie nosacījumi radīti lauksaimnieciskajai ražošanai.
Turpinot modelēt Latvijas lauku attīstību pēc Eiropas Komisijas 30. janvārī piedāvātā ES finansu atbalsta scenārija, jāatzīst, ka visdramatiskākie nosacījumi radīti lauksaimnieciskajai ražošanai. Visu izšķir tikai divi instrumenti: ražošanu ierobežojošās kvotas un ražošanu atbalstošās piemaksas – tiešie maksājumi. Mazāk atbalstāmas zemes –, zemāki ražošanas apjomi.
3 lati par 0,3 hektāriem
Vidējo un sīkzemnieku visgaidītākais droši vien ir EK paziņojums par piecus gadus iespējamu vienkāršoto maksājumu sistēmu saimniecībām, kuru platība pārsniedz 0,3 hektāru. Birokrātiskās procedūras samazinājums ir jaunums pašām dalībvalstīm. Tas būs hektārmaksājums, kas tiks maksāts par platību neatkarīgi no tā, ko ražo uz tās. Tā teikt, nav pat jāstājas rindā, jo visi dabūs tik un tā!
Tomēr, ieskatoties pielikumā par laukaugu platībām, redzam, ka EK hektārmaksājumus piedāvā maksāt par 484,7 tūkstošiem hektāru, tas ir, uz pusi mazāk, nekā laukaugus audzējam pašlaik. Tātad pateikts, ka pienākas visiem, bet nauda «nacionālajā aploksnē» tiks iedota ar aprēķinu «katram otrajam».
Cik tad varētu sagaidīt 0,3 hektāru apsaimniekotājs? Zemkopības ministrijas speciālisti pamatotus un precīzus ciparu sola vēlāk. Saeimas ESIC prognozē: apmēram 3 latus.
«Protams, tas ir gigantisks solis, ko spērusi Eiropas Komisija,» Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors Andris Miglavs atzina Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē. «Agrāk par iespēju maksāt tiešos maksājumus no pirmās dienas pat neieminējās. Otrs pozitīvais solis ir tas, ka visām kandidātvalstīm tiek paziņoti vienādi nosacījumi, nevis katrai valstij sarunās tiek piedāvāti citādi.»
Tomēr zeme kļūs par vēl ierobežotāku resursu nekā līdz šim. A.Miglavs atgādina, ka ES valstu fermeri ienākumus (nevis ieņēmumus!) pamatā gūst no tiešajiem maksājumiem. Šī atšķirīgā pieeja hektārmaksājumiem vecajās un jaunajās dalībvalstīs rada Latvijas zemnieku «pilnīgu konkurētnespēju». Pēc institūta prognozes, 25 procentu atbalsta gadījumā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība no pusotra miljona līdz 2007. gadam saruks līdz apmēram miljonam jeb 55 procentu apmērā no 1999. gada līmeņa.
Kvotas zemākas, nekā tiek saražots pašlaik
Vissvarīgākās lauku saimniekiem ir ražošanas kvotas. Cīņa par piena kvotu nav vienīgā tiešā maksājuma – samērā simbolisko prēmiju – dēļ, bet gan par piena naudu, kuru zemnieki garantēti saņem ne mazāku, kā direktīvi noteikts. ES noteic katram gadam citu piena cenu, un tās ir zināmas līdz 2007. gadam: 2005. gadā par litru piena pārstrādātājs samaksās ne mazāk 16,37 santīmus, bet 2007. gadā – vismaz 14,4 santīmus. Cenu kritumu paredzēts nosegt ar tiešajiem maksājumiem – piena prēmiju.
Latvija iestāšanās sarunās prasa 1,2 miljonu tonnu lielu ražošanas kvotu, tomēr Eiropas Komisija atzinusi tikai to daudzumu, kas pirms pieciem gadiem pārdots pārstrādei – 489 474 tonnas, kas ir vēl mazāk nekā pašlaik. Piena kvotas vismaz dubultošana sarunās būs daudz būtiskāks jautājums nekā tiešie maksājumi. Pretējā gadījumā nozarē iespējams, A.Miglava vārdiem runājot, «kolapss».
Kopā ar intervences cenām ražošanas kvotas ir arī cukura tirgus galvenie instrumenti. Ja cukura kvotas noteiktu pēc faktiski saražotā cukura daudzuma, tad kvota varētu būt 75 tūkstoši tonnu, bet EK ir atvēlējusi tikai 52 482. Tas ir, par trešdaļu mazāk, nekā Latvija saražo tagad, bet divreiz mazāk, nekā prasījusi ES iestāšanās sarunās – 110 tūkstošus tonnu. Bet mūsu ikgadējais patēriņš ir apmēram 76 tūkstoši tonnu.
Eiropas Komisija kandidātvalstis sadalījusi eksportētājos un importētājos. Latvija iekļauta importētāju sarakstā. Tai ieplānota cukura nozares (tātad arī cukurbiešu platību) samazināšana par 18 procentiem! Līdzīgi pusei no 2000. gadā ražotā kvota ir atvēlēta kartupeļu cietei.
Vienīgi gaļas lopkopībai durvis vaļā
Tikai liellopu gaļas ražotājiem ES atbalsts būs iespējams tādā pašā apmērā kā pašlaik. Jāatgādina, ka ES tieši neatbalsta nedz cūkkopību, nedz putnkopību. Liellopu gaļas ražotājiem iespējams saņemt papildus maksājumu par galvu vai arī hektārmaksājumus.
Ja izvēlas hektārmaksājumus, tos aprēķina pēc pastāvīgo ganību platībām (formula tāda pati kā graudaugiem). Ja izvēlas maksājumus uz galviņām, tos var saņemt par vēršiem, zīdītājgovīm, slaucamajām govīm un telēm. To atļautais skaits katrā dalībvalstī tiek noteikts, tāpēc arī kandidātvalstīm būs fiksēts.
Tiešos maksājumus aprēķina pēc cenas 65 eiro par tonnu kautsvarā. Pareizinot šo summu ar 1995. gadā nokauto dzīvnieku skaitu un mazliet pieskaitot attīstības iespējas, Latvija savās prasībās iekļāva 3,5 miljonus eiro, ko tā vēlējās redzēt «nacionālajā aploksnē». Eiropas Komisijas savā priekšlikumā neapstrīd lopu skaitu, bet, tā kā tiešos maksājumus nolemts izmaksāt 25 – 35 procentu apmērā, tad prasījums apmierināts par trešdaļu. Latvijas «nacionālajā aploksnē» piedāvāts ieskaitīt 1 333 680 eiro.
No pagājušā gada dalībvalstīs sāka maksāt kaušanas prēmijas. Arī šai piemaksai noteikti nacionālie griesti – Latvijai tās tiek ieplānotas 177 900 liellopiem (prasīto 220 tūkstošu vietā). Vēl šķirnes buļļiem nosaka speciālās vienreizējās (valstij – reģionālos griestus) prēmijas. Latvijas 75 tūkstošiem liellopiem prasīto prēmiju EK plānā tā paredzēta 70 200 buļļiem.
Zīdītājgovs prēmiju varēs saņemt par gaļas šķirnes govīm un telēm. Prasīto 25 tūkstošu zīdītājgovju vietā prēmija atvēlēta nedaudz vairāk kā 2 tūkstošiem. Lai cik maz, tas atbilst Latvijas šodienas realitātei. Līdz ar to var secināt, ka vienīgi liellopu gaļas audzēšanu ir iespējams paplašināt līdz ES noteikto kvotu līmenim, sākumā saņemot par to ceturtdaļu ES atbalsta, kas pēc diviem gadiem pāraugs trešdaļā.
Izšķirošā ceturtdaļa
Tiešie maksājumi ir tikai piecpadsmitā daļa no paplašināšanās budžeta. Šai sadaļai – tiešajiem maksājumiem, kas tieši veicina kandidātvalstu lauksaimniecisko ražošanu, – ir atvēlēta tikai ceturtā daļa (27%) no budžeta lauksaimniecības sadaļas. Taisnība ir Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Edvīna Inkēna secinājumā, ka lauksaimnieki pēc iestāšanās ES gadā saņems sešreiz vairāk nekā tagad. Latvijas valsts budžeta tagadējo 24 miljonu vietā ES Latvijai paredzējusi piešķirt 148 miljonus. Vēl tikai rūpīgi jāizanalizē, cik pamatots un Latvijas attīstību veicinošs ir iedalījums par labu lauku attīstībai, nevis tiešajai ražošanai.
Kam vairāk vajag: ražošanai vai lauku attīstībai? Tiešajiem maksājumiem vai strukturālajiem pārveidojumiem? Kad naudas vairāk nerodas, tad vienam var pielikt, tikai noņemot otram. Eiropas lietu komisijas sēdē, nostādīts šādas grūtas izvēles priekšā, A.Miglavs teica: «Kā lai ievelk mīnusu kādam no diviem plusiem? Abus vajag.» Padomājis pēc brīža tomēr secināja: «Bez strukturāliem pārkārtojumiem lauksaimniecībai grūtāk izdzīvot. Bet bez lauksaimniecības nevar pastāvēt sekmīga lauku ekonomika. Es nezinu nevienu Eiropas valsti, kur tā būtu sekmīga bez lauksaimnieciskās ražošanas. Arī Slovēnijā, Austrijā un Šveicē lauku ekonomika balstās uz lauksaimniecību kā vides apkopēju, kā lauku apdzīvotāju. Tāpēc es sliektos domāt, ka pašreiz Latvijai lielāka nozīme ir references ražai (pēc kuras aprēķina hektārmaksājumus) un kvotu apjomiem.»
Līdz ko martā sāksies sarunas par lauksaimniecības jautājumiem, galvenais, par ko Latvijas sarunu vedējiem jāiestājas, ir trīs ciparos izsakāmas lietas: augstāki references apjomi (piemēram, vidējā ražība), augstākas tiešo maksājumu likmes, lielākas ražošanas kvotas.
