Kad no mums šķīries kāds tuvs cilvēks, mēs izjūtam sāpes, kas neizzūd gadiem. Pienāk pēdējais atvadu brīdis, bērinieki tuviniekiem izsaka līdzjūtību, solās atcerēties, palīdzēt, ja vien radīsies kāda vajadzība.
Kad no mums šķīries kāds tuvs cilvēks, mēs izjūtam sāpes, kas neizzūd gadiem. Pienāk pēdējais atvadu brīdis, bērinieki tuviniekiem izsaka līdzjūtību, solās atcerēties, palīdzēt, ja vien radīsies kāda vajadzība. Tajā brīdī tas šķiet teikts no sirds. Bet paiet laiks un bieži vien piemirstas gan sacītie vārdi, gan arī ceļš uz kapiem. Svecīšu un kapu svētki liek saņemties šajā ziņā. Pēc rudens vējainā lapkriša ir taču jāsakopj mūsu «brīvdabas baznīcas».
Nāk svecīšu svētki
Jelgavā visvecākais sēru ceremoniju vadītājs aktieris Egons Leopolds, kas par savu 45 gadus ilgo darbu nesen kā apbalvots ar Sēru ceremoniju vadītāju asociācijas diplomu, savos pierakstos fiksējis, ka svecīšu svētkus Jelgavā sāka plaši atzīmēt sešdesmito gadu beigās. Tad ir drukātas pirmās svētku programmas, kurās ir kopā dziedamo dziesmu teksti (izmantojot zināmu tautas dziesmu melodijas).
Senču aicinājums
Mūsdienās kapos vairs tā nedzied, vienkārši pirmā sniega apņemtajās kapsētās aizdedz svecīti un, klusi piedomājot par savējiem, klausās svētku priekšnesumus. Protams, ar ziedu skaistumu vasarā ir bijuši kapu svētki, kurus rīko gan dažādu konfesiju baznīcas, gan laicīgie ceremoniju vadītāji, un tomēr latvietim ar to nepietiek. Tāltālu senču tradīcija liek pielabināties aizgājēju dvēselītēm, tādēļ kādam piemiņas pasākumam ir jānotiek tā saucamajā veļu laikā. Līdz ar lauku ražošanas lejupslīdi, urbanizāciju, mazajās rajona kapsētās svecīšu svētku tradīcija šķiet panīkusi, taču pilsētu lielie kapi bez mazajām liesmiņām novembra pēdējā svētdienā diez vai būtu iedomājami.
Novembra pēdējā svētdienā beidzas arī baznīcas gads. Nākamā jau ir pirmās adventes svētdiena, kas ievada jaunā gada gaidīšanu. Gadam noslēdzoties, arī baznīcās ir pieņemts pieminēt mirušos. Šķiet, te nav jēgas meklēt pretrunas starp kristīgo un pagānisko. Tie viens otru papildina.
Ne skumdināt, bet palīdzēt
Šā gada Jelgavas svecīšu svētku režisors ir skolotājs un arī pilsētas Kapu saimniecības apbedīšanas biroja sēru ceremoniju vadītājs Valdis Neļķe. Lūk, viņa domas šajā sakarā: «Viens no kapu svētku un arī svecīšu svētku iedibinātājiem Jelgavas pusē ir žurnālists un režisors Guntis Krūmiņš. Savulaik viņš mani kā pašdarbības aktieri uzaicināja iesaistīties savā sešdesmitajos gados organizētajā sēru tradīciju ansamblī. Tas pastāvēja vairāk nekā 20 gadu un ar svētku programmām pabija daudzos kapos ne tikai Jelgavas rajonā, bet arī krietni tālāk, pat Latgalē. Mūsu snieguma pamatdoma vienmēr ir bijusi nevis raudināt, plēst rētas, bet gan lūgt šajā trakajā, skrejošajā laikā apstāties, padomāt un sniegt savstarpēju garīgu atbalstu. Atceros, ka septiņdesmitajos gados, kad sēru svētku tradīcijas vērsās plašumā, kapi bija viena no tām vietām, kur publikas priekšā varēja izteikt vairāk latviskā. Dzimtene tur vienmēr ir saprasta kā Latvija, kritušie karavīri pieminēti tā, ka nebija svarīgi, kurā pusē viņi karoja. Par Dievu gan līdz atmodai cenzūra neļāva runāt, un arī mācītājus svētkiem nepielaida. Svecīšu svētku ceremonija diezgan vēsā laika dēļ parasti ilgst nedaudz vairāk par minūtēm četrdesmit, taču ar to pietiek, lai cilvēku atmiņā skaistums paliek ilgu laiku. Pēc jelgavnieku lūguma šogad svētki būs ne tikai Baložu, Zanderu, Bērzu un Meža kapos, bet arī Miera kapos.»
Stankēviču ģimenes misija
Šogad būs pirmie svecīšu svētki bez ceremoniju vadītāja Ivara Stankēviča. 2001. gada februārī aizsaulē aizgāja gan Ivars, gan viņa kundze Sarmīte. Ilgu laiku abi strādāja apbedīšanas birojā. Sēru ceremonijas, izvadīšanu Stankēviča kungs vadīja jau no 1957. gada. Šo psiholoģiski smalko, morāli atbildīgo darbu viņš veica tā, ka Jelgavā tika rīkoti Latvijas mēroga sēru ceremoniju vadītāju semināri. Bijuši pat gadījumi, kad svecīšu svētku noslēgumā atskanējuši aizkustināto, garā stiprināto tuvinieku aplausi.
Tūkstošiem jelgavnieku atmiņā palikusi Stankēviča kunga iznesība, patīkamais balss tembrs, profesionālā meistarība. Bieži viņš strādāja arī pašā apbedīšanas birojā, pieņēma apmeklētājus, lieliski prata mierināt.
Pagājušā gada novembrī, kad viņš jau bija pārcietis smagu operāciju un likās, ka veselība uzlabojas, Stankēviča kungs ar savu misijas apziņu, lielo cilvēkmīlestību ķērās pie svecīšu svētku organizēšanas. «Viņi aizgāja kā divi gulbji,» par saviem kolēģiem saka pieredzējušais sēru ceremoniju mūziķis, komponists Harijs Krūze un piebilst, ka mums tagad ir daudz grūtāk. Mierinājums paliek tajā ziņā, ka tēva amatu ir mantojis Sarmītes un Ivara dēls Aivars.
Diemžēl Jelgavā ir izveidojusies situācija, ka sēru ceremoniju vadītāji nevar šim darbam nodoties pilnībā. Ar pašvaldības Kapu saimniecības apbedīšanas biroju konkurē divas privātfirmas, un nevienam neiznāk tik daudz pasūtījumu, lai ar to vien varētu iztikt, ir jāstrādā kāds cits maizes darbs. Ceremonijas kultūrai tas par labu nenāk, tomēr ir pārliecība, ka I.Stankēviča kolēģi sagatavos svecīšu svētkus tādā līmenī, kāds tas ir bijis līdz viņa aiziešanai. Vakara programmu vadīs Jaunā teātra aktrise Zaiga Zariņa un Valdis Neļķe, dziedās solisti Juris Ceriņš, Aivars Stankēvičs un Andris Štrauss, muzicēs Dita un Harijs Milleri, Harijs Krūze izpildīs kādu savu dziesmu. Baznīcas svētību solījis dot mācītājs Tālis Rēdmanis.
Ja tā ir vieglāk
Svecīšu svētkos, tāpat kā kapu svētkos, ir pieņemts, ka attiecīgajā kapsētā tiek nosaukti togad apglabātie. Arī šoreiz uz svētku afišām ir minēts tālrunis, lai tuvinieki varētu līdz piektdienai, 23. novembrim, piezvanīt un lūgt savu aizgājēju speciāli pieminēt. Kā rēķina Kapu saimniecības vadītājs Andrejs Zalcmanis, gadā pilsētas kapos gulst ap astoņsimt jelgavnieku. Par katru kādam sāp sirds. Tik daudz vārdu šādos svētkos nenosauksi. Tomēr, ja tuviniekiem ir vēlēšanās savu aizgājušo publiski pieminēt, var vērsties Kapu saimniecības apbedīšanas birojā Skolotāju ielā 6 vai arī pa tālruni 3023845. Šāds pasūtījums ir bez maksas.
Šā ceļa gals nav beigas, bet tikai cita sākums…
Novembrī, kad svinam svecīšu svētkus un domās esam kopā ar aizsaulē aizgājušajiem tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, aicinājām uz sarunu kapu darbinieces. Viņu ikdiena visciešāk saistīta ar aizgājēju izvadīšanu, nāvi, cilvēku ciešanām. Runājām par to, kā šīs sievietes izjūt veļu laiku, arī par neparastām parādībām un pravietiskiem sapņiem.
Emīlija Beraģe, bijusī Baložu kapu pārzine ar 36 gadu darba stāžu, stāsta: «Kad staigāju pa kapiem, vienmēr runājos ar tiem, kas tur atdusas. Tur ir tik daudz tuvu un mīļu cilvēku. Visi ir ar mani un it kā piedalās manā dzīvē. Pasaka priekšā, brīdina…» Mirušie Emīlijas kundzi apciemo sapņos, pareģo slimības, nelaimes, mierina grūtos brīžos, dažreiz viņa jūtot mirušā dēla klātbūtni, tāpēc ir pārliecināta, ka viņpasaule noteikti pastāv. Emīlijas kundze stāsta kādu zīmīgu sapni: «Naktī eju pa mūsu kapiem. Pēkšņi ieraugu savu mirušo brāli, kas tur klēpī meitenīti melnās drēbēs. Viņš māj man ar roku un aicina tuvāk. Kad pienāku klāt, brālis stāsta, ka meita aizgājusi un atstājusi viņam savu bērnu auklēt. No rīta pamodos un jutos neomulīgi. Pēc kāda laika paziņas man pastāstīja par nelaimi kādā ģimenē, kur maza meitenīte izkritusi pa logu un nositusies. Sirds jau juta, ka nelaime notikusi brāļa meitas ģimenē.»
Emīlijas kundzei bijusi ļoti tuva kolēģe, kas jau aizgājusi viņsaulē. Reiz sēdējusi pie viņas kapa un raudājusi, kad pēkšņi jutusi, ka uz pleca uzgulst smaga roka un kāda balss it kā saka: «Lūdzu, neraudi, man jau tāpat ir tik grūti.» Laikam jau mirušos nedrīkst apgrūtināt ar asarām. Emīlijas kundze nebaidās ne no mirušajiem, ne no nāves, jo ir pārliecināta, ka viņsaulē satiks daudzus mīļus cilvēkus. Viņai vienīgi sāpot sirds par to, ka ir cilvēki, kas neizjūt cieņu pret mirušajiem, apzog un apgāna kapus.
Zanderu kapu pārzine Baiba Klabata stāsta, ka kapi esot viņas otrās mājas un būšot žēl, ja kādreiz vajadzēšot pamest šo darbu. Kad mirušo atceres pasākumos, krēslai iestājoties, kapus izgaismo svecīšu liesmas, tā esot neaprakstāma izjūta, šis brīdis ir kā svētku kulminācijas punkts. Viņa tic, ka ir viņpasaule. Klabatas kundzei šķiet, ka mirušajiem esot pozitīvā vai negatīvā aura. Esot bijuši divi gadījumi, kad viņa neesot spējusi pieiet pie zārka, jo garīgi un fiziski jutusies slikti. Kapu saimniece ar lepnumu izrāda skaisto sēru zāli un piebilst: «Tā mēs te dzīvojam, gan ar labu, gan ar ļaunu, vairāk jau ar labu.»
Bērzu kapu pārzinei Valentīna Vinterei svecīšu svētki ir īpašs laiks, tad jūt īpašu saikni ar mirušajiem, cilvēki ierodas uz kapiem saposušies un apgaroti. Viņa īsti netic, ka mirušie veļu izskatā parādās zemes virsū, kaut gan cilvēki stāstot dažādus neizskaidrojamus notikumus. Ja tomēr tā ir taisnība, Vinteres kundzei gan negribētos redzēt kādu viņsaules būtni. «Ja cilvēks sevi pats noskaņo vai ļoti baidās, tad arī viņš redz dažādas mistiskas parādības,» viņa uzskata. Kapu saimniece arī pieļauj varbūtību, ka ir cilvēki, kuriem piemīt spēja redzēt to, ko pārējie neredz. No nāves Vinteres kundzei neesot bail, jo katram cilvēkam ir savs liktenis, no kura nav iespējams izbēgt. Pirms piedāvājuma strādāt par kapu pārzini, viņa esot redzējusi zīmīgu sapni. Viņa atradusies uz jumta, un kāda balss teikusi, lai laižas pa striķi zemē. Paskatoties uz leju, viņa redzējusi zārkus. Vinteres kundze stāsta, ka kapu pārzines darbs emocionāli ir ļoti grūts un prasa daudz enerģijas, tas jāmīl, jo bieži jāuzklausa cilvēku dzīvesstāsti un problēmas.
Arī folkloristei un dziedniecei Benediktai Mežalei jautāju, ko viņai nozīmē veļu laiks. «Pirmām kārtām satikšanos ar savu mirušo vīru. Ir bijušas reizes, kad viņš man parādās sapnī un pārmet, ka es esot atsalusi pret viņu un viņu vairs nemīlot. Es saku, ka tā nav taisnība, bet, kad pamostos, atceros, ka sen neesmu lūgusi Dievu par vīru. Lasot lekcijas un vadot dziedināšanas seansus, cenšos stāstīt cilvēkiem par veļu laika nozīmīgumu. Mēs kopīgi lūdzam par aizgājējiem. Nomirstot cilvēka miesu aprok, gars paceļas debesīs pie Dieva, jo tā ir dievišķā daļa, kas ir bez grēka, bet dvēsele nonāk šķīstītavā, kur tai jāiziet vairāki līmeņi atkarībā no grēku daudzuma.» Dziedniece uzskata, ka mirušie veļu laikā nāk apciemot dzīvos. «Visos laikos bijušas bailes no dzīvā miroņa jeb ēteriskā ķermeņa, kas pēc nāves var palikt kapu tuvumā. Svarīga ir pozitīva attieksme pret mirušo, labas domas un atmiņas par viņu, jo negatīva attieksme nomoka aizgājēju un nedod mieru, liek mirušajam parādīties dzīvajiem, baidīt viņus.» Esot cilvēki, kuriem spēja redzēt mirušos ir īpaši izteikta. Tas viņus nomāc, tāpēc arī tiek meklēta palīdzība pie dziednieces.
Katram no mums veļu laiks nozīmē kaut ko savu, dažam tas, iespējams, neraisa nekādas izjūtas. Ikdienas gaitās ejot, par viņsauli un nāvi daudz neprātojam, un tieši tāpēc novembris ir ne tikai mirušo pieminēšanas laiks, bet arī iespēja mums, dzīvajiem, padomāt… un atcerēties, ka ar katru savas dzīves mirkli tuvojamies mūžībai.
***
«(..) bija pienācis lielais veļu laiks, kur visi āri bij pilni mirušo dvēselēm. Kapi šajās naktīs atvērās un, smagi birdinādami smiltis, no tiem ārā rāpās mirušie, un bezvējainās Veļupes pļavās tiem pakaļ skaņi nomāva bez ganītājiem palikušās veļu govis un nozviedza veļu zirgi. No neaptveramas un milzīgas apakšzemes pasaules vēlās laukā dzimumi, kas, ar un par šo zemi cīnīdamies, bij bojā gājuši. Pilns pagalms viņu bij pievēlies, sieva pie sievas, vīrs pie vīra, un suņi nerēja viņus, saozdami viņos senos mājiniekus. Viņi apstaigāja ēku pēc ēkas, un dažs labs priecājās, ieraudzīdams sienā vecu baļķi, kuru viņš kādreiz bija vedis no tāliem mežiem. Tā viņi šajās naktīs bij nonākuši atkal zemes virsū, kur gabaliņš rudzu maizes viņus pievilka vairāk nekā mūžam klusie Veļupes vītoli.»
(E.Virza «Straumēni».)
***
Savādi notikumi
Pērngad kādā sarunā Ivars Stankēvičs man reiz teica, ka ir iekārtojis kladi ar virsrakstu «Savādi notikumi». Tajā viņš atzīmējis īpatnējus notikumus, kas atgadījušies viņa sēru ceremoniju vadītāja praksē. Diemžēl laiks steidzās un iepazīties ar šīm piezīmēm man nav izdevies. Nevar vairs arī neko pārjautāt to autoram. Taču interesanta šķiet pati ideja pastāstīt par to, cik dažādi mēs esam.
Lai viņai būtu kā dzīvē
Reiz kāds vecāks vīrs savu mirušo māti apglabāja zārkā uz sāniem, turklāt apsegtu ar siltu segu. Tā aizgājēja parasti bija gulējusi un viņai visērtākajā pozā arī gribējusi aiziet kapsētā. Lai, būdama zem zemes, mammīte uzreiz nepaliktu pilnīgā tumsā, dēls zārkā pirms tā nolaišanas ielika ieslēgtu kabatas bateriju…
(Pierakstīts no Harija Krūzes.)
Lai palicējiem vieglāka iztikšana
Kāda veca māmiņa pirms došanās uz mūža mājām palicējiem noteica, ka viņai zārks nav vajadzīgs. Lieks tēriņš dzīvajiem. Un vecenīti, kā viņa bija likusi, tā arī paglabāja… drēbju skapī. Bēres noritēja gods godam, pavadītāju bija pienācīgi daudz, un arī vecais, galdnieka nedaudz apstrādātais viendurvju skapis uz kapa malas izskatījās pieņemami.
(Pierakstīts no Egona Leopolda.)
Kurš ir samaitāts?
Reiz tika apglabāts jauns puisis, kas bija gājis bojā pie stūres, neprātīgi braucot un izraisot autoavāriju. Kapos viņa izmisusī māte lika atsegt mirušo, lai visi pavadītāji, sevišķi jaunieši, redz, ko izraisa tāda rīcība. Izvadītājs tomēr spēja māti no tā atturēt. Drīz pēc tam dzeltenā prese «Vakara Ziņas» rakstīja par to, kā apmānīt ceļu policistus, ja esi lietojis alkoholu. Aizrakstīju redakcijai, ka nevajadzētu gan šādas pamācības publicēt, jo kapos diemžēl esmu ļoti daudz redzējis bojā gājušus jauniešus. Mana vēstule tika publicēta ar piebildi, ka mana uztvere ir samaitāta.
(Pierakstīts no Harija Krūzes.)
