81 gadu veca Libānas iedzīvotāja Zeinaba Mokaleda (Zeinab Mokalled) ir pierādījusi, ka vietā, kur valdības plāni izgāžas, veiksmīgi var darboties vietējās iniciatīvas grupas. Viņas uzrunātas, vietējās sievietes ir apvienojušās, lai Libānas ciemats Salima negrimtu atkritumos. Tagad pie viņas konsultēties brauc uzņēmīgi iedzīvotāji no citām Libānas vietām.
“Mēs neesam Parīze”
2015. un 2016. gadā atkritumu daudzuma dēļ Libānas galvaspilsētā Beirūtā notika pat iedzīvotāju protesti. Ielās krājās arvien lielāki atkritumu kalni, jo tika slēgta valsts lielākā izgāztuve. Tas notika pēc tam, kad valdība noraidīja līgumus ar vairākām privātām atkritumu apsaimniekošanas kompānijām, atzīstot tos par pārāk dārgiem.
Bija plānots atkritumus eksportēt uz Krieviju, taču šis plāns izgāzās. Zeinaba atceras laiku, kad problēma sākusi viņu uztraukt – tie bija 80., 90. gadi, kad atkritumu upe sasniedza arī viņas ciemu Salimu.
“Atkritumi bija visur, bērni bija notašķīti,” Zeinaba stāsta BBC. Viņa vērsās pie vietējās pašvaldības vadītāja. “Kāpēc tev tas rūp? Mēs neesam Parīze,” viņa atceras vietvalža atbildi. Tajā dienā viņa sapratusi, ka iniciatīva jāuzņemas pašai.
Ar ko lai sāk?
Zeinaba sasaukusi ciema sievas – pie vīriešiem nav vērsusies daļēji tāpēc, ka nav gribējusi viņus laist pie teikšanas, daļēji tāpēc, ka uzskatījusi – sievietēm darbs izdosies labāk. Turklāt viņa sapratusi, ka katra mājsaimniecība būs jāuzrunā individuāli, taču tajā laikā – pirms apmēram 20 gadiem – musulmaņu vīriešiem vērsties pie sievietēm nebija pieņemami.
Nebija ne pienācīga ekipējuma, ne infrastruktūras, turklāt daudz vietējo šai iniciatīvai neticēja. Ar ko lai sāk? Viņas draudzene Kadija Farhata par savu naudu nopirka kravas auto, savukārt Zeinaba savu dārzu aiz mājas pārvērta par novietni pārstrādājamajiem atkritumiem.
Biedrība sākusi ar stikla, papīra un plastmasas šķirošanu. Šobrīd jau viņas biedrībā “Zemes balss” ir 46 brīvprātīgie, un katrs gadā maksā 40 ASV dolāru dalības maksu, lai būtu iespējams ciema ielas uzturēt tīras. Nupat sākuši vākt arī elektronikas preces un nolīguši speciālistu, kurš meklēs veidu, ko un kā darīt ar šiem atkritumiem.
Vienīgo palīdzību no vietējās pašvaldības atkritumu savācēji saņēma pēc trīs gadu darba – viņiem piešķīra 300 plastmasas kastes un gabaliņu zemes. Apmēram ap to laiku aktīvisti noīrēja vēl vienu kravas mašīnu un nolīga šoferi vīrieti – abi ar Zeinabas draudzeni Farhatu savākt atkritumus no mājsaimniecībām brauca kopā, jo atkritumus parasti nodeva māju saimnieces.
Desmit gadu pēc šīs iniciatīvas uzsākšanas Itālijas vēstniecība piešķīra naudu noliktavas būvniecībai. Noliktavā tagad visi atkritumi tiek sašķiroti, pārstrādāti un nogādāti fabrikām otrreizējai izmantošanai. Savukārt, piemēram, no ēdienu paliekām brīvprātīgās sievietes, izmantojot tārpus, veido kompostu.
Šobrīd noliktavā Zeinaba uzņem arī skolēnus, studentus un vides aktīvistus, kuri grib uzzināt, kā strādā “Zemes balss”.
Uzrodas sekotāji
Līdzīgas vietējās grupas tagad veido arī citi Libānas ciemati. “Skatīties uz viņiem ir kā redzēt sevi pirms 20 gadiem,” viņa salīdzina. Blakus ciemata bērniem reiz mācījusi arābu literatūru, tagad viņiem ir mentors vides jautājumos. “Jūs sastapsieties ar daudziem izaicinājumiem. Taču veiksmes pamatā ir pacietība un apņemšanās,” viņa māca saviem sekotājiem.
Kāda no Zeinabas bijušajām skolniecēm tagad teic, ka skolotāja viņai ir “riktīgs piemērs – nekad nepadodas”. Un tam ir pamats – paralēli centieniem savu ciemu uzturēt tīru un kārtīgu 70 gadu vecumā viņa tika arī pie filozofijas doktores grāda.
Par ko Zeinabai ir vislielākais lepnums? “Cilvēku prātos ir iesēta ideja, ka rūpēšanās par Zemi šajā pasaules daļā ir mūsu atbildība, mūsu pienākums. Vienalga, darām mēs to vai ne, mūsu politiķiem tas nerūp. Tas atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem. Ja katrs darītu to, ko mēs darām Salimā, nevienā vietā Libānā nebūtu atkritumu problēmu.”
