Biju ieradies pasērst pie savas jelgavnieces Elzas Radziņas. Iemalkojām pa kafijas tasei, tā kā laukā pūta ass ziemelis, iztukšojām pa glāzītei «Merkura» un devāmies ceļā.
Biju ieradies pasērst pie savas jelgavnieces Elzas Radziņas. Iemalkojām pa kafijas tasei, tā kā laukā pūta ass ziemelis, iztukšojām pa glāzītei «Merkura» un devāmies ceļā. Kurp? Nu, protams, uz Jelgavu, uz mūsu bērnības un jaunības pilsētu. Sākām rēķināt, cik sen jau pazīstu E.Radziņu – iznāca gadi sešdesmit. Protams, toreiz mēs katrs bijām citā vietā: es kā puika skatītāju zālē, viņa – uz Jelgavas teātra skatuves.
Pa mūsu jelgavnieces Elzas Radziņas jaunības takām
Teātris toreiz bieži izrādīja operetes, un – kā jauna izrāde, tā Elza – uz skatuves. Tiesa gan, viņas vārds parasti bija atrodams programmas apakšā. Piemēram, Frenca Lehāra «Grāfs Luksemburgs» – vispirms visi galveno lomu tēlotāji un lejā piezīme: «Valsi dejo F.Radziņa, Z.Vārna, E.Radziņa, J.Mierkalns» un citi. Lūdzu ielāgot: tolaik teātrī spēlēja divas Radziņas – Fanija un Elza –, taču kopīgs abām bija tikai uzvārds. Radniecības nekādas. Skatos citu programmu. Leons Paegle «Dievi un cilvēki». «Dejotājas: Elza Podnieks, Alise Freimane, Fanija Radziņš» un citas. Podnieks ir Elzas Radziņas meitas uzvārds.
Tāds bija iesākums. Kaut arī nē– sākums bija daudz, daudz agrāk. Man žēl, ka tik vēlu piedzimu, citādi ar Elzu Radziņu būtu satikušies vienā skolā – Skolotāju institūta pamatskolā. Viņai, protams, daudz pieejamāka bija Hercoga Pētera ģimnāzija, kur Elzas māte strādāja par apkopēju. Taču nelaime tā, ka tajā laikā mācības šai skolā varēja sākt tikai no 5. klases, tāpēc vajadzēja meklēt citu mācību iestādi, un viena no tuvākajām bija Skolotāju institūta pamatskola Bisenieka ielā. Tieši tur meitēns sasirga ar teātra sērgu. Pie sevis nodomāju – mana aizraušanas ar teātri arī sākās institūta pamatskolā, un pati pirmā loma bija Sīkstulis A.Brigaderes «Sprīdītī». Kāda sagadīšanās, vai ne?
Gribu būt puķu meitene
Mazajai Elzai pirmā loma solās būt izcilāka. Kādā bērnu ludziņā viņai iedala pašas Princeses lomu, un, kā tas lugā paredzēts, vairākiem kaķiem Princese ratiņos jāvelk uz skatuves centru. Loma būtu, gods it kā arī, bet – vārda neviena, tikai glīti jāpozē. Un meitēns sāk raudāt un saukt: – Es gribu būt puķu meitene!
Mamma savu meitu Elzu vēlētos redzēt kā skolotāju, tālab viņu ved uz Skolotāju institūta pamatskolu. Taču ilūzijas par audzinātājas darbu izgaisina bargā vācu valodas skolotāja – tāda kokaina vecmeita, blūze ar stīvu apkaklīti, mati gludi saglausti, mugurpusē – copīte. Skolotāju sauc frau Eckus, bet visi audzēkņi viņu dēvē par frau Hexe (ragana!). Nē, par tādu skolotāju gan viņa nekādā ziņā nevēlas kļūt.
Latviešu literatūru Hercoga Pētera ģimnāzijā māca neliela auguma vīrietis ar laipniem sejas vaibstiem – Pēteris Bušs. Un atkal domāju: kāda sagadīšanās! Ar viņa meitu Rutu Bušu skolā kopā teātri spēlējām. Bet Hercoga Pētera ģimnāzijā Pēteris Bušs mācīja teātri mīlēt Elzai Podniecei.
Neaizmirstama ir Elzas pirmā uzstāšanās skolas sarīkojumā. Kurā klasē tas bijis, aktrise vairs neatceras, bet spilgti atmiņā iespiedies mirklis pirms priekškara atvēršanās: tūlīt, tūlīt tas vērsies, un viņa sāks deklamēt Friča Bārdas dzejoli «Svešinieks». Neskaitāmi daudz reižu viņa tā stāvējusi, bet tā pirmā reize no atmiņas neizgaist.
Soli pa solim tuvāk teātrim
Skolas laikā Elza sāk apmeklēt Almas Kūmiņas vadīto ritmo plastikas studiju. A.Kūmiņa Jelgavas teātra izrādēm iestudē dejas, bet arī pati bieži ir dejotāju pulkā – nereti uz skatuves zib viņas garie, sarkanie zābaki. Taču viņa doma arī par jauno maiņu, māca meitenēm izteiksmīgi kustēties un dejot. Elzai Radziņai tā ir laba skola visam turpmākajam aktrises mūžam. Un arī tagad, kad viņa izrādē «Pilnos auļos» uzsāk dejas soli, nevar vien nopriecāties par aktrises eleganci un kustību izjūtu.
Atzīmes skolā gan tai laikā sāk slīdēt uz leju, jo nav jau laika mācīties: jādejo, jādzied korī, jāskatās izrādes. Mātei par meiteni ir pavisam nemierīgs prāts, bet Elza soli pa solim tuvojas teātrim. Viņa ir rada Aspazijas nebēdnei meitenei:
Ar vienu aci es varēju smiet,
Ar otru, ja vajadzēja, asaras liet.
Statiste, koriste, dejotāja
Pateicoties A.Kūmiņai, Elza tiek uzņemta Jelgavas Latviešu teātrī, un papīros tiek ierakstīts: «Elza Podniece – statiste, koriste, dejotāja.» Pa reizei gadās arī lomiņa, kurā var kādu teikumu pasacīt. Kādā lugā viņa ir izsūtāmais zēns, kam jāpasaka tik vien kā: «Kungi, zirgs piebraukts.» F.Lehāra operetē «Čigānu mīla» viņas abas ar A.Kūmiņu dejo solo. B.Škļara lugā «Bums un atspolīte» Elza pārvēršas Galma kungā!
Ak, jaunam būt!
Nekas nav grūt!
Tā sagadās, ka tai laikā teātrī ir trīs Elzas: brīnišķīgā dramatiskā aktrise Elza Tauriņa, ko visi nez kāpēc sauc par Roidu, dūšīgā Elza Barūne, ko ikdienā dēvē par Žuku, un vēl viņa – Elza Podniece. Jau pēc kara Elza Rīgā dzīvo vienā dzīvoklī ar Elzu Barūni un ar siltu vārdu atceras šo sirsnīgo cilvēku.
Viena no brīnišķākajām kolēģēm ir stiķu un niķu pilnā Elvīra Līcīte – Līčuks. Atliek viņai parādīties uz skatuves vai jebkurā sabiedrībā, un visu klātesošo sejas atplaukst smaidā. Vienmēr smaidoša, gaiša un starojoša, jā, arī nebēdnības pilna. Annas Brigaderes «Maija un Paija» izrādē Elza ir viena no Laimas pavadonēm. Viņa tiek nosēdināta skatuves priekšplānā uz liela akmens, lai izskatītos iespaidīgāka, matiem klāt piepītas garas bizes. Pirms priekškara vēršanās Elza vēl cenšas tās sakārtot, bet, ak vai, – viena paliek viņas rokā! Priekškars veras, no labās puses nāk Maija – Elvīra Līcīte – un ierauga bizi. Viņas seja liecina par smieklu lēkmi, taču skatītāji to nepamana, jo aktrise, viltīgi pagriezusi publikai muguru, uz skatuves sēdošajām meitenēm rāda ķēmīgas grimases. Bet ko lai iesāk mūsu Elza? Tagad gan viņa vienmēr ar siltumu runā par Līčuku, kas nu jau sen mīt aizsaulē.
Kā vienmēr elegantu, labi ģērbtu dāmu aktrise atceras Ēriku Prinduli. Toreiz gan šķita, ka viņas šķir liels attālums: Ē.Prindule – primadonna, Elza – statiste, koriste, dejotāja. Taču arī Ē.Prindule bija jauks un sirsnīgs cilvēks.
Bibliotekāre Elza Podniece
Teātris – tie ir svētki, bet no svētkiem vien nevar dzīvot. Par mēģinājumiem statistiem un dejotājiem nemaksā, tikai par izrādēm. Iztika jāpelna citur. Vispirms tā ir Skolotāju grāmatnīca Katoļu ielā, nelielu brīdi laikraksta «Zemgales Balss» redakcija, kur Elza lasa korektūras, bet no 1936. gada 1. decembra – Jelgavas pilsētas bibliotēka, kas atradās Uzvaras ielas labajā pusē pirms tirgus laukuma. Tā bija arī mana pirmā bibliotēka, labprāt uz turieni gāju. Bibliotekāri E.Podnieci toreiz nepazinu. Tagad abi ar smaidu atceramies grāmatu «liftu» lasītāju zāles labajā pusē. Tas izskatījās varen jauki, kā no augšstāva lejā nobrauca grāmatas, taču darbinieces pašas atspērušās ar rokām vilkušas lifta paceļamo virvi!
Svētdienā, ja nebija jābūt teātrī, varēja doties pastaigā pa Jelgavas promenādi – Lielo ielu no Pasta ielas līdz Driksas tiltam. Visa iela bija ļaužu pilna, jo jelgavnieki svētdienas pēcpusdienas mīlēja iet pastaigāties. Un tur varēja justies kā lielpilsētā: abpus ielai – lieli nami ar plašiem veikaliem: J.Mežiņa kurpju veikals, H.Disencika Modes un apģērbu nams. Lielajā ielā varēja iegriezties V.Ķuzes konfekšu veikalā, kur Elza ar kādu savu draudzeni pirmo reizi nobaudīja banānu – toreiz tas bija vēl diezgan liels retums, vismaz vienkāršo ļaužu meitenēm.
Pirmās lielās lomas
Elzai ir jau pamatīga darba pieredze, kad vācu laikā viņa sāk mācīties teātra kursos, ko organizē Jānis Arnītis. Nedaudz vēlāk kursus vadīt uzņemas Osvalds Glāznieks, viens no izcilākajiem latviešu aktieriem, kas līdz karam darbojies Vahtangova teātrī Maskavā. Visas meitenes O.Glāzniekā noraugās sajūsmas pilnām acīm, kaut dzīvē viņš nepavisam nav nekāds skaistulis, – neliela auguma, pliku galvasvidu, vecīgu seju. Taču viņš ir brīnišķīgs pedagogs, un meitenes vēlas, lai nodarbības studijā nekad nebeigtos. Viņas pulksteni pagriež atpakaļ, lai paildzinātu nodarbības laiku.
E.Radziņai laimējas nospēlēt nelielu lomu – Leonoras kalponi Arabellu O.Glāznieka iestudētajā Fridriha Šillera traģēdijā «Fiasko». Aktrise atceras, kā veselu dienu režisors meklējis izrādei nepieciešamos trauksmes zvanus – tie bija nepieciešami noskaņas radīšanai.
Viena no pirmajām lielākajām lomām E.Radziņai Jelgavas teātrī ir Guste Rūdolfa Blaumaņa «Indrānu» iestudējumā E.Merca režijā. Jā, tad Elzu jau sauc par Radziņu, jo viņa apprecējusies ar Jelgavas teātra skatuves meistaru Kārli Radziņu. Viņas partneri ir Ēriks Broziņš, kas tēlo Edvardu, un Ansis Mitrēvics – Noliņš. Ēriks Broziņš ir gara auguma, vīrišķīgs aktieris, kam labi piestāv tumši, pat ļauni raksturi. Tik nelaime viena – viņš mīl iedzert un tā sabeidz savu veselību. Miris 1946. gadā Vācijā. A.Mitrēvics gan vēl dzīvojot Amerikā.
Jaunais cēliens
Pienāk diena, kas daudziem jelgavniekiem labi palikusi atmiņā– pilsēta deg! Kā lāpa, kā ugunskurs! E.Radziņa ar vīru un meitiņu vispirms nokļūst Līvbērzē, bet arī tur palikt nevar, jo tuvojas fronte. Tad uz Sabili, vēlāk – Ventspili. Tur gaida kuģis – bēgļiem Kurzeme esot jāatstāj, bet Elza negrib braukt prom no Latvijas, jo uzskata, ka citās zemēs jutīsies kā svešiniece. Viņa steidzīgi meklē darbu, jo strādājošie bēgļi dzimteni var atstāt paši pēdējie. Darbs gan nav nekāds smalkais – Elza kādā lazaretē mizo kartupeļus, toties var kādu ēdiena mazumiņu pārnest mājās saviem tuvajiem cilvēkiem.
Ventspilī Elza sagaida kara beigas. Prom nekur neaizbrauc, līdz saņem vēstuli no Rīgas. Tur darbību esot atsācis Jelgavas teātris, un vadība lūdz Elzu un Kārli atgriezties darbā. Daudz nedomādami, viņi dodas uz Rīgu, kur bijušajā Igauņu biedrības namā Lielajā Nometņu ielā pagaidu mājvietu atradis Jelgavas teātris.
Jaunības laiks beidzies. Sākas jauns cēliens.
