Zelta pārim dzīve gājusi kā pa kalniem, tagad dzīvo viens otram.
Šodien Jelgavas novads sveic pārus, kuru kopdzīves gadu skaitlis rakstāms zelta un sudraba burtiem. Glūdas pagasta iedzīvotāji Anna un Augusts Šteinbergi ir vienīgais šogad pieteiktais zelta pāris, tāpēc viņi tiks celti īpašā godā. Kopdzīves apaļo jubileju pāris nosvinēja jau pavasarī un visu gadu dzīvo kā medusmēnesī, jokojot, ka šis gads piederot viņiem, bet nākamais jau būšot citiem.Anna un Augusts mūs savās mājās Glūdā sagaida saposušies un nedaudz uztraukušies. Augusts ir liels humorists, un dažkārt jāpiepūlas, lai saprastu, kad vīrs runā taisnību, kad joko. Anna jokos ir piezemētāka, bet lielāka runātāja. Viņa par abu kopdzīvi vai romānu varot uzrakstīt – tā bijusi raibu raibā. Meitene ar garo biziLiktenīgā satikšanās Līvbērzes puisim un meitenei no Alūksnes notika 1960. gadā Siguldā. Augusts uz turieni bija devies mācīties par ekskavatoristu, bet Anna Siguldā ciemojās pie māsīcas. Abi dzīvojuši blakus mājās, un jau tad jaunekļa acīs iekritusi meitene ar garo bizi. Uz randiņiem Zemgales puisis vidzemnieci tik ātri vis neaicināja, bet Siguldu Augusts tomēr nepameta. Pēc mācībām viņš sāka strādāt vietējā SCO. «Es jau smejos, ka sievu izraku ar ekskavatoru. Tur, kur strādāju, viņa mēdza pastaigāties, vēlāk satikāmies vietējā klubā, kur gājām skatīties televizoru, kas tolaik tikko mūsu republikā sāka parādīties. Pēc gada nolēmām apprecēties,» stāsta Augusts. Pāris devās uz Siguldas ciema padomi pieteikt laulību. Viņiem piedāvāts 22. aprīlis – Ļeņina dzimšanas dienas datums. «Gribējām to izdarīt klusi, pat baltas kleitas un plīvura man nebija, bet Augusta brigadieris, to uzzinot, visu pavērsa citādi, un kāzas izskanēja ar lielu «blīkšķi». Tikām vizināti ar volgu, kolēģi sarīkoja goda vārtus un sagādāja daudz citu pārsteigumu,» atceras Annas kundze. Pašiem sava mājaKādu laiku padzīvojuši Siguldā, Šteinbergi pārcēlās uz Zemgales līdzenumiem. Mežotnē nopirka māju. Visu mūžu smagi strādājuši – Anna kopa lopus un slauca govis, bet Augusts bija mūžīgais traktorists. Kad, meliorējot laukus, Mežotnē tika nojaukta Šteinbergu māja, no piedāvātā dzīvokļa viņi atteicās un nolēma aiziet no Bauskas rajona. Dažus gadus pajumti jaunajai ģimenei neliedza vīra vecāki Līvbērzē, bet tad kolhozs «Stars» piešķīra Glūdā zemes pleķīti mājas celtniecībai. «Palīdzēt būvniecībā kolhozs atteicās. Braucām meklēt materiālus, celtniekus, daudz ko paveicām paši,» atceras Anna. Sīvais darījis savu«Kolhoza laikos bija smagi jāstrādā, bet vīram piemita arī grēciņš, ar ko ilgi cīnījāmies, – šņabīti pārāk mīlēja iedzert. Tā arī viņš sabeidza veselību un neuzmanības dēļ gandrīz bez kājas palika,» atceras Anna, bet Augusts, rādot uz klibo kāju, steidz stāstīt sīkāk: «Nedaudz iedzērām, un traktors ar lielo lāpstu manu kāju sadragāja. Pa slimnīcām vien dzīvoju, ilgi ārstējos, bet no spieķīša vaļā tā arī netiku, paiet bez tā nevaru.» Ar vīra netikumu Anna mēģinājusi visādi cīnīties, bet dzīvesbiedru ne dienu nav atstājusi. Viegli nebija, smagie mājas darbi, rūpes par bērniem, piemājas saimniecība pamatā gūla uz sievas pleciem. «Kara laikā pazuda mūsu tēvs, mammai vēlāk jautājām, vai negrib apprecēties vēlreiz. Bet viņa atbildēja, ka apprecēties jau varot, bet cita tēva mums nekad nebūs. Tā arī es padomāju, ka maniem bērniem tēvu neviens cits neaizstās un viņiem vajadzīgi abi vecāki. Kad ar vīru notika nelaime, dzeršana tika aizmirsta,» priecājas sieva. Citi laiki, citi cilvēkiŠteinbergu ģimenē izaudzināti trīs bērni – Agris, Māris un Laila. «Tagad jau mēs lepojamies ar deviņiem mazdēliem, meitai vien ir seši puikas – tā ka Šteinbergu dzimta ir stipra. Arī Augustam bija četri brāļi,» stāsta Anna. Bērni gan ar vecāku piemēru lepoties nevar, jo visi trīs no savām pirmajām pusītēm ir pašķīrušies. «Šodien jaunā paaudze ir citāda, ar citām vērtībām, uzskatiem, dzīvo izmētāti pa pasauli. Vai tā ir ģimene?» jautā Augusts. Anna nopūšas, ka dzīve kolhozu laikos bijusi labāka. «Tad bija lielāks cilvēciskums. Tagad nav ne kopības izjūtas, ne sapratnes citam pret citu, tauta noslāņojas. Arī slinkums lielāks – mēs darbā gājām dziedādami. Kapitālismā esam iesviesti kā kaķēni. Kas prata izspirānāties, dzīvo labāk, pārējie – kā nu kurš. Brīva valsts – tas ir labi, bet nav mums kārtīgu vadītāju,» spriež Annas tante. Politika viņu ļoti interesē, viņa cītīgi seko līdzi visām televīzijas un radio ziņām, un viņai ir viedoklis par jebkuru jautājumu. Ikdienu zelta pāris pavada kopā savā lauku mājā. Joprojām piemājas dārzā tiek audzēts viss, kas vien laukos izaudzējams. Gādīgā māmiņa kartupeļu un burkānu maisu ik pa laikam aizsūta arī kādam no bērniem. «Mans dzīves moto ir nekad nedarīt otram pāri, jo ar laiku viss nāk atpakaļ. Pēc šā principa es arī dzīvoju, nekad nevienam ļauna nevēlot un pāri nedarot. Daudzi jautā, kā mums izdevies tik ilgi kopā sadzīvot. Tad es saku, ka nevajag par katru vārdu ar pieri sienā skriet. Dusmas jāapvalda ar pozitīvām lietām un domām – tā var kopā ilgi nodzīvot un laimīgi nosirmot,» atzīst Annas kundze.
