Katram dzīvam organismam, arī valstij, ja par valsts dzīvības pazīmi atzīstam spēju attīstīties, ir bērnība un arī brieduma gadi.
Katram dzīvam organismam, arī valstij, ja par valsts dzīvības pazīmi atzīstam spēju attīstīties, ir bērnība un arī brieduma gadi. Latvijas valstij, kas no jauna dzima 1990. gada 4. maijā, jaukie bērnības gadi jau ir aiz muguras. No mazās brīvību mīlošās tautiņas pie Baltijas jūras ir izveidojusies (vai veidojas) Latvijas valsts, kurai vairs neviens bērnības atlaides negrib dot ne Rietumos, ne Austrumos. Neņemot vērā ne grūto bērnību, ne smago pagātnes mantojumu. Un tikai mums pašiem vēl liekas, ka pietiks vēl vienu reizīti paraudāt uz labā Eiropas un Amerikas onkuļa pleca un mēs tiksim saprasti un mūsu sīkās aušības un niķīši tiks piedoti. Bet astoņi gadi ir astoņi gadi, Latvija jau ir Eiropas Padomes dalībvalsts un jau uzstājīgi klauvējas pie Eiropas Savienības durvīm, kur bērnudārza bērnus nepieņem. Un tā mūsu nemitīgā žēlošanās pasaulei jau sāk apnikt. Laiks kļūt pieaugušiem, jo ieilgušu bērnību var apzīmēt arī kā infantilismu. Jā, pieauguša cilvēka dzīve bieži vien ir pragmatisma pilna, kad savas un bērnu nākotnes vārdā ir jāsakož zobi un sevī jāpacieš arī nepelnīti pāridarījumi. Mēs vairs nevaram kā bērni apvainoties, savākt savas mantiņas un iet uz citām smiltīm spēlēties, jo citu smilšu vienkārši nav ir tikai izolācija no pārējās pasaules.
Ir pienācis laiks beigt bezatbildīgi rotaļāties ar pasaules un arī Krievijas sabiedrībā valdošo domu gan jau mums piedos, gan sapratīs, bet, ja nesapratīs, gan jau tik un tā būs labi, jo mēs esam tik maziņi un mīļi. Vai mēs nezinājām un nezinām, kā pasaulē reaģē uz vārdiem «cilvēktiesību ierobežojumi» un «fašisms», vai mēs nezinājām un nezinām, ko Krievijā nozīmē burtu savienojums «SS» jebkurā kontekstā? Bet šīs zināšanas mums netraucēja uzspļaut šai sabiedriskajai domai. Bet spļāviens trāpīja un vēl ilgi trāpīs mūs pašus. Par bērnišķīgu infantilismu ir dārgi jāmaksā.
Skumji ir klausīties un lasīt bezatbildīgu politiķu provocētas runas un rakstus par tēmu: «Tēvija briesmās, latvieši, apvienojieties pret mūžseno ienaidnieku!» Nu pavīstīsim tās savas dūrītes zem galda, un tālāk? Pasaule skries pie mums atvainoties par pāridarījumiem? Neskries.
Vai nebūtu laiks apkopot to pieredzi, ko esam guvuši šajos astoņos gados, it kā būvējot nacionālu un latvisku Latviju?
Latviešu paliek arvien mazāk un mazāk, bērnu dzimst arvien mazāk un mazāk, jo reti kurš iedrošinās laist pasaulē bērnus šajā nesakārtotajā valstī, kurā iedzīvotājiem nav kopīgu mērķu un kurā ik pa brīdim izskan revanšistiski saukļi no abiem flangiem.
Mēs attālināmies no ilgi kārotās Eiropas arvien tālāk un tālāk, jo nekad neesam nopietni ņēmuši sākumā maigi izteiktos iebildumus mūsu rīcības neatbilstībai pasaulē pieņemtajiem uzvedības standartiem. Tad mūsu «mazās brīvību mīlošās tautiņas pie Baltijas jūras» imidžs pasaulē pakāpeniski ir pārveidojies par «mazas nacionālrevanšistiski noskaņotas tautiņas, kas apspiež nacionālās minoritātes un neciena demokrātiju», tēlu.
Mēs neapdomīgi bojājam attiecības ar Krieviju, nezin kāpēc uzskatot, ka Krievijai jāpielāgojas mums un ka Krievija ir atkarīga no mums, nevis otrādi. Lai pielāgojas Kols un Klintons, ja viņiem vajag, bet mēs esam tā ass, ap kuru griežas pasaule.
Mūsu gaišzilais sapnis ir sagaidīt brīdi, kad Eiropas robežas beidzot būs vaļā, un tad Rietumi būs spiesti no mums pieņemt tos nevēlamos, ko nepieņēma Austrumi. Un tad mēs būsim patiesi laimīgi, jo būsim Eiropā, bet tajā pašā laikā paši par sevi: baudīsim etniski tīrā Latvijā visus Eiropas labumus, paši būsim kungi šajā zemē un, protams, vairs nevienu svešu pie sevis iekšā nelaidīsim vācieši un francūži pie mums nebrauks paši, bet par Eiropas nomalēm lai rūpējas citi, kam vairāk naudas. Sapnis vasaras naktī.
«TB» sastādītā valdība un «TB» ideju šābrīža dominante ir liels ļaunums Latvijai. Ļaunums ne tāpēc, ka Guntars Krasts būtu slikts premjers (lai gan gudru padomnieku viņam trūkst), ne tāpēc, ka «TB» partijas proponētajām etniskā nacionālisma idejām nebūtu vieta sabiedrībā. Tas ir ļaunums tāpēc, ka modernā sabiedrībā etniskā nacionālisma idejas nedrīkst dominēt, jo valsti nedrīkst būvēt uz dogmatisma un vēsturiskās aprobežotības pamatiem. Paskatieties, kas ir noticis: «TB» vadībā nepilna pusgada laikā visas jau iepriekš esošās problēmas (nespēja sakārtot valsti un attiecības ar Eiropu un Krieviju) ir novestas līdz galējībai un strupceļam mēs vairs neesam spējīgi atrisināt nevienu no tām un, elpu aizturējuši, gaidām kas nu ar mums notiks?
Varbūt šoreiz vēl izkļūsim cauri sveikā. Tas ir strupceļš un bezatbildība.
Mūsu valdošo valstsvīru pakļaušanās šābrīža konjunktūrai, ka vairumam latviešu pilsoņu vēl dzīvā un sāpīgā atmiņā ir pagājušie 60 gadi, ir noziedzīga. Nedrīkst šābrīža izdevīguma dēļ ziedot tautas un valsts nākotni, jo vienīgais iespējamais etniski tīrais Latvijas modelis ir pilnīga izolācija no pārējās pasaules. Ja Latvija grib kļūt par Eiropas Savienības valsti, latvieši nekad vairs nebūs vienīgie kungi šai zemē, jo jebkura savienība ir suverenitātes ierobežojums. Izēdīsim no šejienes krievus, kas dzīvo Latvijā gadu desmitus, un patiesi dabūsim vietā īstus laimes meklētājus, jo robežas būs vaļā uz abām pusēm.
Es lūdzu katru latvieti individuāli un bez aizspriedumiem padomāt, vai jūsu bērni un bērnubērni patiesi vēlēsies dzīvot etniski tīrā un no pārējās pasaules izolētā Latvijā un pavadīt savu laiku pārbraucienos no Brīvdabas muzeja uz Okupācijas muzeju un otrādi. Bet varbūt tomēr viņi dos priekšroku apvienotajai Eiropai un maršrutam Rīga Berlīne Parīze un otrādi? Es nevēlos pretnostatīt šīs lietas, bet pašreizējā politika izslēdz otro iespēju, atstājot vienīgi pirmo. Vai jūsu bērni un bērnubērni jums piedos, ja arī pēc desmit gadiem mēs nebūsim Eiropas Savienībā, bet risināsim savas iekšējās problēmas Albānijai līdzīgā veidā?
Vai jūsu bērni un bērnubērni jums piedos, ka mēs palaidīsim garām unikālo vēsturisko iespēju iekarot Krieviju, tās tirgu, kurā sāncenšu ir daudz, un nodrošināt savu lauksaimniecību, rūpniecību un transportu ar darbu un tādējādi radīt stabilu pamatu valsts ekonomiskajam uzplaukumam, radīt valsti, kurā latviešu jaunietim nebūs jāmeklē darbs ārzemēs un kurā latviešu pensionārs varēs pavadīt cilvēka cienīgas vecumdienas?
Prakse jau ir parādījusi, ka latviešu uzņēmējs var un prot strādāt Austrumu tirgū un ka mūsu ekonomikas uzplaukums ir saistīts arī ar šā tirgus atkalapgūšanu. Pretēji apgalvojumi ir apzināti meli vai situācijas neizpratne.
Mēs nedrīkstam dzīvot tikai no pagātnes un padarīt rusofobiju par savas iekšējās un ārējās politikas stūrakmeni. Zobi ir jāsakož, apvainojumi ir jānorij un jādzīvo nākotnei. Ne kareivīgums un naids, bet pragmatisms esot mazo tautu glābiņš. Vai ir iespējams bez pozas un mītiņošanas rīkoties un domāt citādi?
