Kad svētdien Dzintaru koncertzālē klausījos Bēthovena devīto simfoniju un pārdzīvoju «Odu priekam» ar Šillera vārdiem par cilvēku brālību, domāju, cik labi tas viss sasaucas ar šodienu.
Kad svētdien Dzintaru koncertzālē klausījos Bēthovena devīto simfoniju un pārdzīvoju «Odu priekam» ar Šillera vārdiem par cilvēku brālību, domāju, cik labi tas viss sasaucas ar šodienu. Būt kopā ar ģeniālu komponistu un dzejnieku Eiropas himnā pirms izšķiršanās par vai pret mūsu valsts ieiešanu Eiropas Savienībā – tas vēlreiz apstiprināja manu jau tā spēcīgo pārliecību un eirooptimismu. Tikai par.
Latviešu biedrībā esam daudz diskutējuši par Latvijas iestāšanās un neiestāšanās scenārijiem, uzklausījuši ekspertus un profesorus un pauduši savus viedokļus, kas joprojām paliek atšķirīgi. Manuprāt, 12 atgūtās neatkarības gadi apstiprinājuši, ka nevaram paši sakārtoties, ka joprojām esam mazliet tādi, kas gaida kaut ko «no augšas». Mana pārliecība – Eiropas Savienība mums drīzāk palīdzēs valsti sakārtot.
«Eiropa vai Eirāzija – cita ceļa nav,» atceroties arī citu, savulaik ar varu uzspiestu izvēli starp Eiropu un Sibīriju, saka Vitauts Ļūdēns dzejolī «Burtnieka atgriešanās». Arī šis veltījums Edvartam Virzam, ko dzejnieks lasīja piemiņas akmens atklāšanā Iecavā, ir prātā, kad domāju par balsojumu 20. septembrī.
Latviešu biedrības rūpe ir latviskās kultūras un identitātes saglabāšana un kopšana. Dzīve ir pierādījusi, ka Eiropas Savienībā Īrija joprojām ir Īrija, ka savu valodu un kultūras vērtības nav zaudējusi Spānija, Portugāle vai kāda cita valsts, un es neredzu pamata latviešu bažām šajā ziņā.
