Jautājums par sevis mīlēšanu, manuprāt, kļūst aktuāls, iestājoties zināmai brieduma pakāpei. Kad esi pabružājies pa dzīvi, atskārtis savu identitāti, patikšanu un nepatiku pret kādām lietām, nostabilizējis principus, ievērojis, kā darbojas attiecības.Jāatzīst, ka vēlme sevi kaut kā palolot un pažēlot man radusies pēdējos gados. Iespējams, tādēļ, ka nemitīgi jārūpējas par diviem maziem bērniem. Kura mamma gan to nav piedzīvojusi, ka līdz ar jaunās dzīvībiņas ienākšanu viņas vēlmes un vajadzības pakārtojas otrā plānā. Brīžam nav iespējams pat mierīgi pagulēt vannā, jo viens mazais jau sācis brēkt, bet otrs uzstājīgi bungā pie durvīm. Ja nav pietiekama atbalsta, piemēram, no vecmāmiņām vai auklītēm, par citām izklaidēm – koncertiem, teātra izrādēm un kino –, kas vairo labsajūtu, vispār var aizmirst.Šajā jampadracī vēl jāmēģina uzturēt attiecības ar vīru, kas arī ir vitāli svarīgi, jo izjūtai, ka esi mīlēts, manuprāt, ir milzīgs virzītājspēks. Tomēr lielajā ikdienas pienākumu gūzmā to var viegli pazaudēt. Atceros, cik tukša un nelaimīga jutos laikā, kad dzīvoju pa māju ar jaunāko bērnu. Vīrs visu dienu darbā, vecāka atvase – bērnudārzā. Kad viņi atgriezās, lielajam bērnam vajadzēja visu manu uzmanību, bet otrai pusei – mieru. Turklāt tajā laikā viņš intensīvi strādāja pie projekta, tāpēc vakarus pavadīja datora sabiedrībā. Kas atlika man, ja pārējie prasa tikai dot, dot, dot? Sākumā bieži gāju pa gaisu – pati sāku pieprasīt uzmanību, pārmest, ja to neizdevās dabūt, kļuvu nervoza, kas atsaucās arī uz bērniem, atstāju visu vīram, lai uz dažām stundām aizbēgtu no mājām. Tomēr drīz vien sapratu, ka šāda rīcība manu labsajūtu nevairo un viss kļūst tikai ļaunāk. Pat izraušanās no mājas, lai ļautos iepriekš patīkamām nodarbēm, gandarījumu nesniedza – staigāju pa izstāžu zāli un iekšēji rūgu, cik viss ir slikti un kā man neiet.Lūzuma punkts pienāca ar apņemšanos pasaudzēt savu nervu sistēmu un pārstāt gaidīt, kad man kāds dos. Kļuvu mierīga un līdzsvarota, jo šis piegājiens, lai gan grūti īstenojams, ir ļoti efektīvs. Vīrs atmaiga, jo beidzot biju pārstājusi viņu «zāģēt», un sāka mani lutināt, jautāt, ko es vēlos, kurp varētu kopā doties. Bērni, lai gan joprojām bija delverīgi, biežāk mēdza ierausties man klēpī, apķert un iedot buču. Tas viss gan bija arī iepriekš, bet, šķiet, tad to neievēroju un nespēju novērtēt. Tāpēc mana atziņa par sevis mīlēšanu ir vienkārša – tas nozīmē no sirds mīlēt citus.
