Viņu vēl joprojām var satapt Vecrīgā. Viņa iecienītākā muzicēšanas vieta ir pie universālveikala «Centrs».
Viņu vēl joprojām var satapt Vecrīgā. Viņa iecienītākā muzicēšanas vieta ir pie universālveikala «Centrs». Pat, ja reiz pienāktu laiki, kad nebūtu to spiests darīt naudas dēļ, bez ielas atmosfēras un garāmgājējiem klausītājiem iztikt nevarētu, viņš atzīstas: «Lai arī ne tik bieži kā tagad, bet laiku pa laikam dotos uzspēlēt tik un tā – es esmu radīts ielai.»
Saruna ar saksofonistu Imantu Skuju sākās pavisam nejauši, pie dežuranta būdiņas Dailes teātrī precizējot kādas iepriekš sarunātas tikšanās vietu. ««Zemgales Ziņas»?» atskanēja man aiz muguras, kad sarunas gaitā biju pieminējis manis pārstāvētā laikraksta nosaukumu, «tā ir tā pati avīze, ko tik grūti dabūt Līvbērzē. Ikreiz, kad tur aizbraucu, cenšos iepazīties arī ar vietējo presi, bet pasta nodaļā vai veikalā pēc pulksten vienpadsmitiem – veltas cerības!» Tas bija Imants Skuja, kas tieši tobrīd vestibilā gaidīja kolēģi Denisu Paškeviču, gatavojoties Latviešu biedrībā paredzētajam koncertam «Dvēseles striptīzs».
Kopš astoņdesmito gadu beigām šādu lielāku spēles reižu slēgtās telpās Imantam nav bijis daudz. Gluži pretēji, protams, bijis agrākajos laikos, kad par muzicēšanu uz ielām nebija ko domāt «Rita (mana sieva) ir divreiz jaunāka par mani. ’62. gadā, kad jau spēlēju labākajā Rīgas krogā (atceros – toreiz tur nāca Raimonds Pauls un Leo Kokle…), viņa vēl nemaz nebija dzimusi…»
Astoņdesmito beigās, kad līdz ar koncertdirekcijas sistēmas likvidāciju sākās klubu koncertu un diskotēku laiks, kā «šķira» beidza pastāvēt arī līdzšinējā bāru mūziķu sabiedrība. Daudzi no viņiem, tāpat kā Imants, vārda tiešā nozīmē nokļuva (sāka spēlēt) uz ielas.
Imants jauniegūto ceļošanas brīvību nekavējās izmantot, lai spēlētu savā sapņu pilsētā Vīnē, un pēc pirmās reizes ne tikai nevīlās, bet juta nepārvaramu vēlmi atgriezties atkal un atkal. Līdz 1996. gadam, kad vīzu režīma pārkāpuma dēļ Imantam Austrijā liedza ieceļot piecus gadus, viņš Vīnē bija paspējis viesojies septiņpadsmit reižu un, kopā skaitot, tur nodzīvojis veselus divus gados. «Tieši Vīnē pirmoreiz izjutu, ko nozīmē publikas atzinība – ko skaņa var izdarīt ar cilvēku,» pēc kādas kārtējās atgriešanās daudz izjustāk un tēlaināk skanēt esot sācis arī viņa instruments. «Vīnē Dievs man dāvāja svaidīto skaņu,» Imanta skaidrojums ir īss un vienkāršs.
«Liels bērns ar garu, baltu bārdu,» tā savulaik Imantu Skuju raksturoja fotogrāfe Inga Ozoliņa.
Patiesi bērnišķi neviltota ir viņa pāri malām plūstošā sirsnība un spēja, šķiet, ik soli dzīvē padarīt par nebeidzama prieka avotu. Jā, prieku Imantam sagādā arī tas, ka ne mazāku klausītāju atsaucību kā viņš pats «dzīvajā» bauda arī abi ieraksti – «Atmiņas par Vīni» un «Aļaska». Ko lai dara – kaut kā jau tie ieraksti jānosauc, lai cits no cita atšķirtos, saka Imants, atzīstot, ka trešo – pa pusei gatavo – sākumā, sekojot «vietvārdu tradīcijai», bijusi doma nodēvēt par «Barbadosu», «bet tad ienāca prātā, ka trešajam diskam vislabāk piestāvētu nosaukums «Eņģeļa svings» – vēl jo vairāk tāpēc, ka esam kristiešu ģimene.» Uz Aļasku, Barbadosu, citām tālām un tuvām pasaules malām Imantu aizvedusi supermaratonu skriešana. 1975. gadā sākot ar to nodarboties, vainīga esot bijusi tāda spilgti izteikta viņa rakstura īpašība kā vēlme atšķirties. Šajā gadījumā, sakot «nē!» alkoholam un jebkurai citai viegli gaistošas eiforijas ķīmijai, dzīves ilguma ziņā atšķirties no tiem pieciem kolēģiem, ar kuriem jau labu laiku var «saspēlēt vienīgi sapņos».
«Man ir 62, bet savu iespēju virsotnei tuvojos tikai tagad,» Imants saka par nesen īsteni atklāto spēju kontrolēt dziļo ieelpu (kurai, kā saka pats Imants, jāsākas «zem jostasvietas») – pārvērst intonācijās, kas atgādina putnu riesta dziesmas, vēja rautas lapas vibrējošo pretestību, strauta čalas… «To visu var attēlot arī mūzikā,» tāda ir Imanta pārliecība: viņa saksofona skaņai jābūt pavisam konkrēti tēlojošai.
Ticības meklējumi astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā Skujām sākās kā vairumam sekulāro latviešu – ar luteriskās baznīcas apmeklējumiem. Tad vispirms Rita, pēc tam visa ģimene sāka doties uz «Jaunās paaudzes» dievkalpojumiem, bet, kā saka Imants, galvenais jau ir nevis konfesija, bet Jēzus klātbūtne – just, ka Viņš domā par tevi, tostarp neskopojas arī ar praktiskiem, ikdienā gluži noderīgiem padomiem, piemēram, atgādina: ja izjūti naudas trūkumu, padomā labi – noteikti ir izdevumi, bez kuriem esi varējis iztikt; ja šķiet, ka esi bezizejā, skaidrs, kādu problēmas risināšanas iespēju gluži vienkārši neesi pamanījis.
IMANTS SKUJA
62 gadus vecs.
Saksofona spēles pamatus apguvis pašmācības ceļā, vēlāk mācījies pie Linarda Bāreņa.
Otrreiz precējies, sieva Rita, četri bērni.
Skrējis supermaratonu apmēram 10 valstīs (tālākās vietas – Aļaska, Barbadosa (sala un valsts Centrālamerikā Mazo Antiļu salu grupā)).
Iznākuši divi ieraksti: «Atmiņas par Vīni» (2001.) un «Aļaska» (2002.). Pie Tāļa Timrota ierakstīta puse no trešā albuma (pašreizējais nosaukums «Eņģeļu svings»).
No 1993. gada saimnieko Līvbērzes Brakmaņos.
