Ekspremjera Viļa Krištopana ceturtdien negaidīti sasauktajā preses konferencē publiskotais lēmums nolikt Saeimas deputāta mandātu turpina iezīmēt noteiktu tendenci Latvijas politikā.
Ekspremjera Viļa Krištopana ceturtdien negaidīti sasauktajā preses konferencē publiskotais lēmums nolikt Saeimas deputāta mandātu turpina iezīmēt noteiktu tendenci Latvijas politikā.
Tas ir process, kurā politiķi tiek nodalīti no aktīvajā uzņēmējdarbībā iesaistītiem cilvēkiem vai arī tādiem, kas atrodas ļoti tuvu «partijas makam». Šis process nākotnē noteikti aktivizēsies, it sevišķi eirointegrācijas kontekstā. Gan politikā, gan biznesā vieta būs tikai profesionāļiem. Viņu abās nozarēs vienlaicīgi būs ļoti maz. Vārdu sakot, no Latvijas politiskās skatuves pamazām sāk pazust «šeptmaņi» un «bīdītāji». Tā tam arī vajadzētu būt.
Par motīvu mandāta nolikšanai Krištopans izvēlējās vārdkopu «iemeslu summa», jo nekāda noteikta iemesla neesot. Interesanti, ka uzreiz pēc Krištopana lēmuma publiskošanas viņa partijas biedri steidzās vilkt paralēles ar citu ekspremjeru no «Latvijas ceļa» («LC») – Māri Gaili. Arī viņš bija gan premjera, gan ministra amatā, šobrīd, kā nesen rakstīja laikraksts «Diena», vizinās ar «Kālija parkam» piederošo jahtu, ir akciju sabiedrības «Latvijas gāze» padomes priekšsēdētājs, nodarbojas ar nekustamā īpašuma tirdzniecību Ķīpsalā, ieņem amatu daudzstāvu autostāvvietā pie Ģertrūdes baznīcas, viņa hobijs ir pulksteņu bizness. Ne mazāk interesanti ir arī tas, ka pēc «lielās» politikas atstāšanas ir jūtami mainījusies viņa attieksme pret masu saziņas līdzekļu pārstāvjiem. Premjerēšanas un «Bankas Baltija» krīzes laikā Gaiļa attiecības ar ceturto varu bija, maigi sakot, rezervētas, toties pašlaik tās ir jūtami uzlabojušās. M.Gailis ir novērtējis priekšrocības, kuras sagādā informācijas līdzekļu labvēlība.
Nebūtu nekāds brīnums, ja arī Krištopana sabiedrisko attiecību veidošanā pēc aiziešanas no Saeimas iestātos radikāls lūzums. Viņš varētu ne tikai bieži viesoties LNT «Rīta brokastīs», kur preses apskatu laikā uzkrītoši tiek apiets laikraksts «Diena», bet arī uzsākt sarunas arī ar pārējiem preses pārstāvjiem, kaut vai ar to pašu «Dienu», kurai viņš ir vienu otru interviju parādā. Varbūt tad arī viņa biznesam veiksies labāk.
Starp citu, par ekspremjera biznesu interesi ir pasteigušies izrādīt daudzi. Kā no pārpilnības raga ir bārstīti pareģojumi par Krištopanu kā par veiksmīgu biznesmeni nākotnē. Īpaši ar asprātībām nav skopojies premjers, pievienodamies vispārējiem panākumu vēlējumiem, kā arī solot sniegt konsultācijas un citādi sekmēt Krištopana biznesu. Šis «veltījums» pārliecinoši kandidē uz gada politiskās asprātības statusu.
«LC» deputātiem ļoti interesants periods iestājās pēc pagājušā gada 3. jūlija, kad toreizējā valdībā esošā «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK noslēdza vienošanos ar opozīcijā esošo Tautas partiju un 5. jūlijā Krištopans atkāpās no premjera amata. Daudzi tobrīd prognozēja «LC» šķelšanos, citi atkal jaunizveidotajai koalīcijai neieteica veidot valdību kopā ar «LC», kas visiem spēkiem cenšoties noturēties pie varas. Tomēr pragmatiskā «LC» partijas daļa partijas iekšienē guva virsroku, un tika izveidota pašreizējā koalīcija, kas nenoliedzami ir labākā iespējamā šajā Saeimas sastāvā.
Savukārt Vilis Krištopans, kas priekšvēlēšanu laikā tika izvirzīts kā partijas lokomotīve, tika «nostumts» otrā plānā un sāka sagādāt nepatikšanas saviem partijas biedriem, ne vienmēr rīkojoties atbilstoši frakcijas lēmumiem.
Zināma odiozitāte allaž pavadījusi Krištopana politiķa gaitas. Atcerēsimies kaut vai teicienu par «muļķu zemi» sakarā ar konfliktu ar Šķēli pretkorupcijas likuma pārkāpuma sakarā. Pašreizējais premjers ir saukts gan par mežoni, gan par Ulbrokas betmenu. Bija vēl arī slavenais apgalvojums par to, ka nevar ministriem aizliegt izmantot dienesta auto personiskām vajadzībām, jo viņi strādā 24 stundas diennaktī. Neviens nav aizmirsis arī viņa regulāros «konsultatīvos» braucienus uz kādu Latvijas rietumu piekrastes pašvaldību, kā rezultātā Krištopans gribot negribot tika pārvērsts par marioneti. Viņa kalpošanu tranzītbiznesam un rūpes par attiecībām ar Krieviju nevar vērtēt citādi, kā vien mēģinājumu pavājināt valsts ekonomisko neatkarību un bremzēt Latvijas integrāciju Rietumos.
Viļa Krištopana aktivitātes Latvijas politikā liecina par to, ka visai apšaubāma ir šā pieredzējušā politiķa profesionalitāte un metodes, ar kurām viņš cenšas realizēt paša deklarēto politisko kursu. Katrā ziņā tam nav nākotnes. Ar šādām darba metodēm mums nevajadzētu ieiet Eiropā. Labi, ka uzņemšana Eiropas Savienībā nenotiks rīt, mums vēl ir laiks un vismaz vienas Saeimas vēlēšanas izlabot «cilvēciskā faktora» kļūdas, nebalsojot par lielu daļu bāleliņu, kuri tur šobrīd atrodas.
