Nebīstieties, runa nebūs par to mīlestību, kad sieviete iemīlas kādā vīrietī, arī ne par apsēstību ar valsts pirmo amatpersonu. Teikšu godīgi – kad Vējoni ievēlēja par Latvijas prezidentu, uz šo faktu raudzījos, maigi sakot, skeptiski. Kas tad licis uz mūsu valsts galvu paraudzīties citādi? Uz šo jautājumu varu atbildēt, nosaucot pavisam konkrētu cilvēku. Tā ir Aino Pervika – igauņu rakstniece. Izlasīju sarunu ar Jāņa Baltvilka balvas laureāti un devos apgaitā pa grāmatnīcām sameklēt viņas grāmatu «Prezidents».
Grāmatas galvenais varonis ir kādas mazas valstiņas vienmēr apķērīgais un laipnais prezidents, kuram netrūkst arī savu cilvēcisku vājību. Tā kā grāmatu sarakstījusi igauņu autore, gluži dabiski gribas domāt, ka galvenais varonis ir igauņu prezidents. Mūsu ģimenē gan visi kā viens šajā tēlā iedomājamies mūsējo. Kaut vai stāstā par to, kā prezidents bez drošības apsardzes kādu rītu aizšmauc lasīt kastaņus. Vienkārši tāpēc, ka viņam jau ļoti sen gribas tos palasīt. Pēc tam gan nāk apjausma: «Nevarēja vis rīkoties, kā pats vēlētos. Nopūzdamies prezidents ielika vienu kastani jaunā uzvalka kabatā un devās uz Āfriku.» Neko nevaru sev padarīt – burtiski redzu, kā Vējonis ar kastani kabatā dodas uz prezidenta auto.
Un kur tad vēl stāstiņš, kā prezidentam sagribas izmēģināt jauno automašīnu, jo galu galā – kāds prieks būt par valsts prezidentu, ja pats nevar izlaist kādu līkumu ar jauniegādāto transportlīdzekli.
Kamēr mēs mājās vakaros lasām pa stāstiņam no Pervikas grāmatas, tikmēr Vējonis paviesojies Skuteļa raidījumā. Gandrīz kā gribēdams vēlreiz mums apstiprināt, ka patiešām īsti atbilst igauņu rakstnieces grāmatas galvenajam tēlam, prezidents parādīja, ka humora sajūtu var saglabāt arī tik atbildīgā amatā. Būt par prezidentu nenozīmē aizmirst, cik jauki ir rudenī pielasīt pilnas kabatas ar kastaņiem. ◆
