Vieni Niku Matvejevu atceras kā tās mūzikas autoru, ar kuru viņa un komponista Mārtiņa Brauna grupa «Sīpoli», uz «Liepājas dzintara» skatuves saņemot «Grand Prix», astoņdesmito gadu nogalē godpilni beidza pastāvēt.
Vieni Niku Matvejevu atceras kā tās mūzikas autoru, ar kuru viņa un komponista Mārtiņa Brauna grupa «Sīpoli», uz «Liepājas dzintara» skatuves saņemot «Grand Prix», astoņdesmito gadu nogalē godpilni beidza pastāvēt. Citi viņā atpazīst solomākslinieku, kas pēc gadu piecu prombūtnes kopš deviņdesmito vidus darbojas dažādos projektos. Vismazāk izredžu intervijā uzzināt ko jaunu būs trešajiem – kas vienlīdz labi pazīst abus N.Matvejeva muzikālās darbības posmus. Visvieglāk jau iepriekš izšķirties, vai 28. decembrī doties uz Jelgavas kultūras namu, kur vienā vakarā ar N.Matvejevu un Dināru Rudāni uzstāsies kantrīgrupa «Dakota», būs tieši viņiem.
Kad nesen kādā sarunā nevilšus ieminējos par gaidāmo interviju, šķita pašsaprotami nosaukt grupu, kas, manuprāt, vislielākajā mērā vairojusi tavu atpazīstamību. Divdesmit vienu gadu vecais cilvēks, ar kuru sarunājos, gluži atklāti atzina, ka par tādiem «Sīpoliem» neesot dzirdējis itin neko (par tevi pašu gan). Kādas ir tavas attiecības ar šo – nu jau attālo – laikposmu? Vai arī tu atbildētu līdzīgi kā Mārtiņš Brauns deviņdesmito gadu sākumā – īsi un vienkārši: ««Sīpolu» laiks ir pagājis,» acīmredzot domājot, ka nevajag nodoties neauglīgai prātošanai par to, kas bijis?
Pilnīgi piekrītu. Visam savs laiks. Kas attiecas uz laiku, par kuru runājam, man tas ir… svēts. Pēc tam aktīvi nespēlēju nevienā grupā, kaut arī tiku aicināts. Vārdos nesaukšu, bet tolaik bija divi nopietni piedāvājumi…
Tā ir mana dzīve; pret šo laiku attiecos ar vislielākajām simpātijām, tāds laimīgs brīdis bijis manā mūžā – saistība ar «Sīpoliem» un Mārtiņu. Ar viņu sadarbojos vēl joprojām.
Starp citu, vai atceries, kā «Sīpoli» radās, kā sanācāt kopā?
Ļoti labi atceros. Mārtiņam ir kursabiedrs Vilnis Šmīdbergs. Viņš spēlēja Latvijas pirmajā vokāli instrumentālajā grupā «Katedrāle». Vēlāk ģitāristu Gunāru Šimku uzaicināja «Modo», ansamblis paputēja… Jau tolaik es viņiem biju tāds «skolnieciņš» – nesu vīniņus (lai arī mazs puika, ja teicu, ka «Katedrālei», deva visur)… Tā sākās mana iesaistīšanās mūzikā. Vēlāk Iecavā spēlējām ballītes, un Vilnis bija mūsu vadītājs. Pārcēlāmies uz Tukumu, tur «pieklīda» Mārtiņš (līdz tam es viņu vispār nepazinu). Bija sācis apciemot kursabiedru: sākumā vienkārši tāpat, vēlāk izdomāja, ka varētu uzrakstīt vienu dziesmu, otru, trešo…
Vai tās bija viņa pirmās dziesmas?
Iepriekš viņš bija «lielais rokmūziķis» – spēlēja tikai rokenrola dejas klubā «Ziemeļblāzma». Latviešu mēlē – varētu būt. Pirms tam gan vēl bija blūzi, ko arī spēlējām, – «Šķiršanās blūzs», «Hei – hei blūzs»… taču tie bija atdzejojumi no angļu valodas.
Grūti stilistiski raksturot «Sīpolu» mūziku, ja nu vienīgi jūtamas ārtroka intonācijas… No kā esi ietekmējies?
Sāku ar «bītliem», no galvas zināju visu. V.Šmīdbergs un pārējie uzauga, viņus klausoties, un pirmajā brīdī mēs arī spēlējām tikai «bītlus», ļoti nopietni iestudējām uzstāšanās reizes ballēs. Cik toreiz bijām profesionāli, cits jautājums, taču viss bija pareizi, arī citi mūs vērtēja diezgan labi. Mana vecuma cilvēkiem vispār laimējies. Žēl mūziķu, kas mēģina sākt darboties tagad, bet neaug kopā ar roka vēsturi – bieži vien apstājas pie kaut kā tāda, kas ir tikai pašlaik un nebūt nav labākais.
Kas gadās…
Kas gadās… Tur jau tā lieta! Toreiz parādījās «bītli», «rolingstoni», «Pink Floyd», «Led Zeppelin»… Tas viss notika, kamēr augu, un, gribot negribot, nemitīgi no kāda kaut ko ņēmu un apguvu. Tāpēc arī no visa, kas uzskatīts par rokklasiku, esmu mācījies.
Starp citu, vai toreiz grupā biji vokālists vai ģitārists?
Es biju gan viens, gan otrs. Spēlēju basģitāru. Dziedājām visi. Vēlāk pievērsos tam nopietnāk, nedaudz pastudēju. Varētu teikt – vienubrīd šis tas man izdevās labāk, un tāpēc turpmāk dziedāju galvenokārt es. Bet, runājot par stilu, man vienalga, kā to sauc – ārtroks, ne ārtroks. Ņemot vērā to, ka ļoti daudz spēlējām Mārtiņa rakstīto teātra mūziku, varētu sacīt – ārtroks. Teatralizēta tā noteikti bija. Man vislabāk patika mūzika no izrādes «Sirano de Beržeraks» Valmieras teātrī. Šīs mūzikas vēl joprojām žēl. Varbūt kādreiz es pie tās atkal ķeršos – kopā ar Mārtiņu.
Runājot par pārējo – kādu tu veidotu sarakstu, kas atspoguļotu tavu muzikālo darbību vēlākajos gados, gan hronoloģiski, gan pēc tā, kas pašam tagad šķiet aktuāls?
Pašlaik esmu «ielīdis» atpakaļ «lielajā mākslā» un nezinu, kā tikt ārā. Daudz rakstu kino, daudz reklāmas mūziku. Kino vairāk. Teiksim, dokumentālajām filmām… Kopā vairāk nekā divsimt.
Kas ir jaunākais filmu mūzikā?
«Klupiens». Nupat dabūja «Kristapu» kā labākā īsfilma. «Viens ciems Sibīrijā». Ir jau arī pasūtījuma filmeles – teiksim, par kādu firmu. Bet šīs ir nopietnākās. «Klupiens» ir pavisam jauna – pagaidām rādīta tikai festivālā.
Tā nu es ar to nodarbojos, un jau labu laiku man ne visai patika, kas noticis ar mūziku pie mums. Akadēmiskā izglītība kļuvusi par mēslu. Paldies Bilam Geitsam. Nesaku, ka visi, bet liela daļa iedomājas, ka pietiek uzlikt kādu bungu «cilpiņu» un kaut ko bubināt pa virsu. Tas nav pat reps. Reps ir daudz dziļāks. Turpretī pie mums viss uztverts tik vienkāršoti… Likās, ka nevienam neko citu nevajag, un mani ilgi bija jāpierunā, lai sāktu nopietnāku projektu kopā ar Mariju Naumovu un Elīnu Garanču – darbu pie diska, kuram esmu sarakstījis lielāko daļu mūzikas. Un arī tad: nu labi uzrakstīju, ko tālāk? Tolaik nemaz nedomāju, būs vai nebūs panākumi. Vienkārši rakstīju tā, kā, manuprāt, vajadzēja, kā jutu. Modernizēti, protams. Vājprātīgus panākumus negaidīju (tagad laikam jau platīna disks; pat nezinu vairs…, kāds īsti…). Tad sāku saprast… Nē, īstenībā man tas kļuva skaidrs jau pēc «Parīzes Dievmātes katedrāles». Kad Zigmars operu rakstīja, viņš man to spēlēja priekšā. Baigi «foršā» mūzika, es viņam teicu, bet neviens to neklausīsies, Zigi, neviens neies raudāt, ja tāpat ir slikti, komerciāli tas ir pilnīgi garām! Nē, zini, viņš svārstīgi iebilda, neatstāj izjūta – kaut kas varētu «aiziet», galu galā, kā būs, būs… Un te pēkšņi! Tas bija vairāk nekā bums. Kā Meka! Opera lūza, nevarēja dabūt biļetes, un kas notika zālē: tiešām visi sēž un raud! Šī izrāde man pirmoreiz atklāja, ka cilvēki ir izslāpuši pēc kaut kā «normāla» – pilnīgs pretstats manai iepriekšējai pārliecībai. Varbūt tā bija arī Brauna ietekme – viņam tāpat šķita, ka apkārt vieni truleņi, ka tagad nav īstais brīdis; lai paiet šis «trakais» laiks… Tobrīd pēkšņi sapratu, ka «traks» šis laiks ir tikai daļai.
Nonākam pie jautājuma – kas skanēs Jelgavā 28. decembrī?
Esmu ierakstījis soloalbumu kopā ar Lindu «Leen». Būs dziesmas no tā, bet nebūs Lindas – viņai pašlaik sesija –; dziedāšu kopā ar savu skolnieci Dināru Rudāni, kas mācās tajā pašā skolā (Jāzepa Mediņa), bet pirmajos kursos, tāpēc ar aizņemtību nav tik traki. Ļoti perspektīva meitene. Būs arī vairākas jaunas dziesmas. Pats galvenais – daļa no manas, Mārtiņa Brauna un Edgara Liepiņa kopējās programmas «Nerātnās dainas». No Krišjāņa Barona ņemti teksti, kuros pieminēti, piemēram, «pupīši» – kā jau latvieši agrāk runājuši. Rakstīts – kā Mārtiņš to domāja – «lauku ļaudīm», bet iznācis sirsnīgi un «forši», ar humoru. Lielāks fragments no tā arī būs koncerta pamatā. Piemēram, dziesma «Iesim siena šķūnī» varētu būt dzirdēta jau «Sīpolu» laikos. Lai nebūtu pārāk nopietni, otrajā daļā «grabinājām» kaut ko izklaidējošu. Tieši no šīs programmas ir sava laika hits «Tautumeita»: «Dzied’ ar mani, tautumeita…»
Vai Jelgavā agrāk koncertēt ir gadījies?
Jā. Ar «Sīpoliem» «entās» reizes.
Un kādi iespaidi?
Tai laikā viss bija «štokos». Bet toreiz tā bija visur, ne tā kā tagad, kad smiekli nāk…, nu labi, ne smiekli, bet diezgan nožēlojami izklausās: koooncerttūre klubā – tāādā un tāādā… Agrāk tie paši «Sīpoli» atbrauc uz Jelgavu, paredzēti, teiksim, divi koncerti. Organizators jautā: četrus varat? Varam. Bet piecus? Par grūtu? Nu labi, lai būtu četri. Bet par to, ka cilvēku trūks, vispār nebija runas! Cik vari fiziski izturēt, tik arī spēlē!
Kā tagad ar koncertēšanu?
Šad tad uzstājos ar Līgatnes jauniešu popgrupu «Pekšņi» (tagad viņi ir Valmierā). Bet pats piedalos galvenokārt lielos festivālos, lai galīgi «nesarūsētu». Ir bijuši dažādi Ziemassvētku projekti, ar kuriem esmu bijis arī Jelgavā. Aktīvai koncertdarbībai neredzu īstas perspektīvas. Kā norit koncerti – visi sēž pie galdiem un ēd? Krogos jau esmu spēlējis – kopā ar «Sīpoliem» un Mārtiņu Braunu. Bet laiki mainās. Cik pats esmu vērojis un runājis ar citiem mūziķiem, cilvēku nāk arvien vairāk. Vienīgi viņiem vairs nav nekādu autoritāšu, vienalga, kaut teiktu, ka mūziku uzrakstījis vislabākais komponists. Ja nepatīk, nepatīk. Agrāk vārdi «Vissavienības konkursa laureāts» uz afišas nozīmēja daudz. Tagad vari sarakstīt nezin ko. Tādi laiki.
Bet vai tas nav labi?
Ļoti labi – tieši tā arī gribēju teikt. Nevēlos atcerēties, kā pats kādreiz dziedāju, bet, ja man kāds ko saka par dziedāšanu, – kāpjam uz skatuves un parādi! Nav nozīmes, vai tev ir piecpadsmit vai septiņdesmit: ja vari – dziedi, ja nevari – nerunā! Es nejautāju Kārlim Zariņam, cik viņam gadu, es to zinu. Bet, esot kopā ar viņu uz skatuves, līdzjūtībai nav ne vismazākās vietas: viņš dzied vienkārši fantastiski, kaut viņam jau pāri septiņdesmit. Lūk – piemērs. Tāpat arī no otras puses. Tikai divdesmit? Nu un tad? Mācies un nāc vēl pēc diviem gadiem.
Paredzamais koncerts, kā saprotu, nav plānotas tūres ietvaros.
Noteikti nē. Kā jau teicu, būs arī jaunas Ziemassvētku dziesmas. Centīšos, lai būtu pēc iespējas jautrāk. Lai nav «lielā māksla» negatīvā nozīmē, kad sāpošu galvu jāiet ārā.
Vai mājās klausies agrāko gadu ierakstus?
Neieredzu mūziku ikdienā. Man tās ir tik daudz… Iedomājies – vismaz desmit stundu dienā es ar to nodarbojos. Atnāku mājās – čupām bērnu, katrs spēlē kādā mūzikas skolā, manā istabā mazais «piļī» klavieres. Katra nots – kā dūriens galvā. Neieredzu…!? Īstenībā es bez mūzikas dzīvot nevaru, bet, ja tās ir par daudz…
