Latvijai atgriežoties neatkarīgo valstu vidū, iespēju iesaistīties starptautiskajās sporta organizācijās viena no pirmajām izmantoja Latvijas Skolu sporta federācija, kas šopavasar atzīmē savu desmito gadskārtu.
Latvijai atgriežoties neatkarīgo valstu vidū, iespēju iesaistīties starptautiskajās sporta organizācijās viena no pirmajām izmantoja Latvijas Skolu sporta federācija, kas šopavasar atzīmē savu desmito gadskārtu. Jubilejas gads iezīmējās ar Latvijas jauniešu līdzdalību dažādos pasaules mēroga pasākumos, tostarp arī pasaules skolēnu XV krosa meistarsacīkstēs, kas risinājās Čehijas kūrortpilsētā Karlovivaros. Iespēja būt kopā ar Latvijas labākajiem jaunajiem krosa skrējējiem bija arī šo rindu autoram kā izlases trenerim konsultantam un ilggadējam pilsētas vieglatlētu audzinātājam Aleksandram Balsam – pašlaik Skolu sporta federācijas padomniekam.
Cits satuntuļojies, cits – basām kājām
Kad Latvijas «busiņš» sasniedz galapunktu, ir jau pievakare. No dažādiem kontinentiem sabraukušās sportistu delegācijas tiek uzņemtas un izvietotas vietējās pedagoģijas augstskolas telpās. Jāatzīst gan, ka komandu uzņemšana krietni ievelkas, to varētu skaidrot ar sacensību saimnieku pieredzes trūkumu šādu pasākumu rīkošanā, un dažs klātesošais spriež, ka pirms dažiem gadiem līdzīgā pasākumā Latvijā viss esot ritējis precīzāk un raitāk.
Pēc nakts atpūtas tīrajās un gaišajās augstskolas viesnīcas istabiņās un brokastīm autobusi sportistus aizvizina līdz pilsētas hipodromam, kur jau zaļajā skrejceļā izveidotas piecu un trīs kilometru trases. Iesildīšanās laikā ar izbrīnu vērojam slaidās vidusskolnieces no Jaunzēlandes – rīta vēsumā mitrajā trasē viņas aizskrien basām kājām, bet melnādainie Dienvidāfrikas jaunieši treniņtērpos stāv līdzās sabozušies. Mūsējie trasi novērtē kā skrējienam smagu, taču cer, ka saulīte to sasildīs un starts būs veiksmīgs.
Uz starta – balti, dzelteni un melni
Sacensību rīta saule, šķiet, vēl spilgtāk izgaismo uz starta iznākušo sportistu savdabību. Ausīs ieskanas krievu valoda – izrādās, tajā runā Izraēlas zēnu vienība. Slāvisko izcelsmi apliecina arī viņu uzvārdi dalībnieku sarakstā. Toties šīs valsts meiteņu komandā dažas jaunkundzes ar kafijbrūnu seju un sprogainiem matiem liek atminēties vēl kādu vēstures posmu, kad Izraēla savā zemē pieņēma jauniešus no jūdu ticībai piederošas etniskās grupas nabadzīgajā Etiopijā, tā vēlāk iegūstot vērtīgu sportisko un arī militāro spēku.
Savukārt ķīniešu komanda izceļas ar uzsvērtu disciplīnu, ko no hipodroma tribīnēm vēro melnā uzvalkā tērpts kungs. Visa pasākuma laikā viņš ne pasmaida, ne arī pārmij kādu vārdu ar savas valsts pārstāvjiem – acīmredzot varētu viņu uzskatīt par valsts skolēnu izlases «politisko audzinātāju».
Arābu un dienvidafrikāņu meitenes iezīmējas ar sīciņām figūrām – gluži kā mūsu piektklasniecēm, lai gan sacensību noteikumi paredz, ka tajās piedalās 1985. – 1987. gadā dzimuši vidusskolēni. Pēc arābu alfabētā rakstītajām pasēm par mazo meitēnu īsto vecumu neesot izdevies pārliecināties arī pasākuma rīkotājiem…
Latvijas komandai – sestā vieta
Sacensību norise sagādā Latvijas vienībai patīkamu pārsteigumu, jo jauniešu konkurencē, taktiski «apspēlējot» afrikāņu skrējējus, pirmais mērķi sasniedz Viktors Sļesaronoks no Rīgas 93. vidusskolas. Viņa skolasbiedrene Olga Ština finišē ceturtā, bet kopumā 93. vidusskolai – sestā vieta. Tas ir tūlīt aiz «siltzemju» skolām un augstākais sasniegums starp eiropiešiem. Visai mulsinošs šķita itāliešu, spāņu un pašu rīkotāju čehu pieticīgais sniegums.
Jāpiebilst gan, ka Latvija bija viena no nedaudzajām dalībvalstīm, kur jau pērnruden notika atlases sacensības, savukārt itāliešus un spāņus pārstāvēja vidusskolu sporta konkursā uzvarējušās skolas, kur kross nebija noteicošais faktors, bet čehiem startēja tie, kas paši pieteicās, un tad vēl vietējie Karlovivaru ģimnāzisti.
Valoda – tā ir vērtība
Viesnīcas «Thermal» (līdzās dabīgo siltavotu baseinam) hallē komandām tika dota iespēja ar priekšnesumiem «reklamēt» savu valsti. Jāatzīst, ka viens otrs priekšnesums, piemēram, franču teatralizētais uzvedums vai Izraēlas meiteņu deja, bija tik augstā līmenī, ka vairāk atgādināja starptautisku pašdarbības skati nekā sportistu «amatiersniegumu». Mūsu «Welcome to Latvia» lielajā ekrānā līdz ar Rīgas skolnieces ievadvārdiem teicamā angļu valodā un Renāra Kaupera dziesmu uz vispārējā fona izskatījās itin atzīstami.
Kā draudzīgs pasākums pilsētas centrā Teplas upītes krastos aizritēja stafetes «reklāmskrējiens», kur vienā komandā bija dažādu valstu un tautību sportisti. Tas neapšaubāmi veicināja dažādās valodās runājošo jauniešu savstarpēju tuvināšanos un arī iespējas informācijas iegūšanai par vienu vai otru valsti.
Jā, vēl par informāciju. Sacensību laikā hipodromā tā skanēja galvenokārt čehu mēlē, kas starptautiskā apritē vērtējams kā mīnuss. Bet, kad diktors Latviju valsti pieteica kā «Ļitvā», mūsu delegācijas vadītāja nervi neizturēja un viņš, pārkāpjot aizžogojumam, devās paskaidrot, kas mēs īsti esam.
Atpūtas brīžos visām delegācijām bija iespēja doties ekskursijās uz apkārtnes pilsētām. Diemžēl mūsu delegācijai nepaveicās ar Karlovivaru ģimnāzisti, kas gan jauki smaidīja, taču gides pienākumiem nebija gatava nevienā valodā.
Bet pilsētu ielās, starp citu, tobrīd gandrīz vai dominēja vācu valoda, un pat krievu valoda ausīs ieskanējās biežāk nekā čehu. Vāciskajam skaidrojumam būtu jāpagriež laika rats pagātnē, kad pirms Otrā pasaules kara šī vieta saucās Rietumsudetija, to apdzīvoja galvenokārt vācieši, kas pēc sabiedroto valstu lēmuma kara beigās tika deportēti uz Vāciju, atņemot arī tiesības uz īpašumu. Tagad Lieldienu laikā viņu pēcteči mēdz doties senču kapu un dzimtas vietu apmeklējumos. Savukārt jūtamo krievvalodīgo klātbūtni čehu kolēģi skaidroja īsi – krievu biznesa lielvīriem tur pieder īpašumi.
Kaut gan gadījās daži nesaprašanas un nesaprašanās brīži, kopumā brauciens bija jauniešiem interesants, emocionāliem un izziņas momentiem bagāts. Noslēgumā vien izteikšu cerību, ka uz noteikti ne mazāk interesantām sacensībām pēc diviem gadiem Itālijā ceļazīmi izcīnīs arī kāds no mūsu puses skrējējiem.
