Lielplatones vēsture glabājas Voldemāra Popila rakstos.
«Raibs kā dzeņa vēders» – par savu mūžu rakstīja pedagogs Jānis Greste. Viņa vārdi nāk prātā, apdomājot lielplatonieka Voldemāra Popila dzīvi. Tajā ne mazums asu pagriezienu. Voldemārs Popils dzimis 1939. gadā Bauskā, audzis Īslīces pagasta kalpu ģimenē. 1944. gadā Kurzemes frontē krita viņa padomju armijā iesauktais tēvs Pēteris Popils. Klases audzinātājas skolotājas Mirdzas Blūmas (tolaik Priciņas) iedvesmots, jauneklis iestājās Latvijas Valsts universitātē studēt ģeogrāfiju, ko latviski tulko kā «zemes aprakstīšanu». Augstskolu beidzot, Voldemārs piedalījies naftas un gāzes ekspedīcijās Sibīrijā. Pēc tam 20 pedagoga darba gadi pagājuši Stiklu, Lielvircavas un Lielplatones skolās, savas zināšanas veltot bērniem ar speciālām vajadzībām. 1966. gadā kopā ar kolēģi lielvircavnieku Aiju Lagzdu Voldemārs izveidoja ģimeni, kurā izaudzināti divi dēli. Studenta gados Voldemārs Popils daudz ceļoja, skatīja Karpatu, Kaukāza, Tjanšana kalnus un citas tūristu apmeklētas vietas. Vietēja mēroga tūrismu viņš attīstīja, strādājot skolā. «Netālu no mūsu mājām aug Jelgavas novadā resnākā priede,» saka skolotājs, runājot par ievērības cienīgām vietām Lielplatones pagastā. No skolas uz lauku brigādi1983. gadā, saasinoties domstarpībām ar Lielplatones internātskolas direktoru, Voldemārs Popils devās strādāt uz Lielplatones Lopkopības izmēģinājumu staciju, kur vēlāk kļuva par lauku brigādes brigadieri. Atmoda viņu izvirzīja par Latvijas Tautas frontes līderi savā pagastā. 1990. gadā Voldemārs Popils kļuva par Lielplatones pagasta Padomes priekšsēdētāju. Tas bija pārmaiņu laiks, kad tika dalīta padomju laika kopējā manta, zeme. Būdams vadošā amatā Voldemārs Popils personīgi nekādu īpašu labumu neguva (Popilu ģimene vēl aizvien dzīvo dzīvoklī Lielplatones Speciālās internātskolas skolotāju mājā). Likās, ka pagasta vadītājam ienaidnieku nebija, taču 1994. gada 3. janvārī uz Sidrabes – Tīsu ceļa, ejot mājās no darba, Voldemāram Popilam uzbruka vēl aizvien nezināmi ļaundari. Pēkšņs sitiens ar cietu priekšmetu ielauza galvaskausu, tomēr Voldemārs Popils, kaut arī tika pamests guļot sniegā, atguvās un izdzīvoja. Pēc vairākām smagām operācijām agrāko darbu turpināt gan vairs nevarēja. Taču tad tapa Lielplatones pagasta hronika, ko viņš uzskata par vienu no svarīgākajiem dzīvē izdarītajiem darbiem. Pagaidām divos eksemplārosHronikas apjoms ir apmēram četrsimt A4 formāta lapu. Pierakstītas teikas, nostāsti, folkloras ticējumi, paražas, vecāko lielplatonieku atmiņas, ziņas par saimnieciskajiem vadītājiem un apkopoti avīžu raksti par Lielplatones pagastu un pat dzejoļi par to. Visus šos tekstus caurvij nacionāli noskaņota cilvēka skatījums par to, kā dažnedažādi ļaudis veicinājuši pagasta attīstību. Hronikas stāstos Voldemārs Popils daudzviet kā skolotājs klasē sāk no «augstā plaukta», aprakstot zināmas lietas par Eiropas un Latvijas vēsturiskajiem procesiem, kas ietekmējuši dzīvi Lielplatonē. Taču tajās rindās, kas veltītas savam pagastam, var izlasīt daudz ko tādu, kas nav publicēts nekur. Pagaidām hronika ir tikai divos eksemplāros. Pagasta vadītāja Māra Kurševa laikā daļu šo tekstu datorā ievadījuši lielplatonieki, kuri mācījās informācijas tehnoloģiju prasmes. Pagasta bibliotekāre Māra Puriņa spriež, ka vajadzētu atrast līdzekļus, lai darbu sagatavotu publicēšanai internetā vai izdošanai grāmatā. «Iepazīsim savu pagastu! Iemīlēsim to!» darba ievadā raksta Voldemārs Popils. Ar autora atļauju publicējam dažus fragmentus no Lielplatones hronikas. Lielplatones hronikas Atzīmes par pirmās Latvijas brīvvalsts laiku Lielplatones pilī 1937. gadā nometinās Lauksaimniecības kamera, kas nodarbojas ar svarīgu zemkopības darbarīku un mašīnu pielietošanas pētīšanu. Elektrība Lielplatonē tika ievilkta tikai 1938. gadā.Lauku meliorācija notika ar vaļējo grāvju palīdzību. Tie regulāri izpļauti un nebija aizauguši ar krūmiem. Cīņa ar nezālēm notika ar pareizas zemes apstrādes, melno papuvju un sējas laiku ievērošanas palīdzību. Atmiņas par Vulfu dzimtuĶidraucku Vilki bijušas lielas, skaistas Zemgales mājas ar jauku bērzu birzi. Tās piederēja vectēvam Dāvidam Vulfam. Viņa pirmajā laulībā dzimis vēlākais rakstnieks Edvards. Māte Edvardam mirusi apmēram sešu gadu vecumā. Tad pēc kāda laiciņa vectēvs apprecējies otrreiz ar manu vecmāmiņu Lavīzi. Viņiem tad vēl dzimuši dēli Jānis un Anna (mana māmuļa).Edvards dzīvoja Rīgā un Pēterburgā, bija precējies. Sieva Herta beigusi Zeltmata kursus. Edvards darbojās avīžu redakcijās, rakstīja prozu un dzeju, parasti ar pseidonīmu Puliera padēls (pulieris – tulkojumā no vācu valodas asociējas ar Blaumanis).Manu māmuļu un mūsu ģimeni 1941. gadā ceļš aizveda uz Sibīriju uz 17 gadiem.Velta Baumane, Ogrē, 1990. gadāAtzīmes par padomju laikuIestāšanās kolhozā vēl negarantēja iedzīvotāju drošību. Cilvēki turpināja dzīvot bailēs no apcietināšanas un izsūtīšanas. Daudzi pameta mājas un devās uz Jelgavu, Rīgu vai citu vietu. Viņu mājās apmetās iebraucēji vai vietējie bezzemnieki, kas bija vienas dienas saimnieki. 1950. gada janvārī tika izveidots Elejas rajons, kurā ietilpa arī Lielplatones ciems. Tajā šajā laikā bija 16 komunisti un 13 komjaunieši. Lielplatonē tika atvērts veikals, bērni varēja mācīties trīs skolās. Skolotāji aktīvi iesaistījās ciema sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Kāda lauku brigādes darbinieka iebilde Lielplatones Lopkopības izmēģinājumu stacijas direktoram Jānim Zvīnim: «Jums, direktor, viegli runāt! Jums ir cieta alga un mīksts krēsls.»No deviņdesmito gadu laikrakstu publikācijām par Lielplatoni«Labs ieraugs, laba maize»Reizēm aizmirstam noliekt galvu ražena tēva un mātes mūža priekšā. Jo viņi dzīvo klusi, mierīgi un droši kopā ar bērnu ģimenēm. Ekonomiskās un politiskās kolīzijas valstī viņus it kā neskar. Vismaz lauku sētas, kur celiņus min trejas paaudzes, ir svētīgākas un cerīgākas. Apstiprinājumu šai domai atradām Lielplatones pagasta «Dimantos», kur pašu celtā mājā kopā ar jaunākā dēla ģimeni dzīvo Antonija Madžule.Jānis Uzars, «Zemgales Avīze», 1994. gada decembris Izplatītākie vārdi pagastā 1993. un 2000. gadā1. Marija 21 162. Valentīna 16 133. Anna 15 134. Jeļena 9 10 5. Ilze 6 9 6. Gaļina 9 97. Jekaterina 7 81. Jānis 45 37 2. Juris 13 12 3. Sergejs 10 11 4. Edgars 6 115. Aleksandrs 11 10 6. Viktors 13 9 7. Andris 10 9 Kopā uzskaitīti 80 sieviešu un 80 vīriešu vārdi. Lielplatones pagasta koristu skaits (sarakstā minēts vārds, uzvārds un balss) 30. gados 1640. gados 1850. gados 3960. gados 1970. gados 8780. gados 10190. gados 83 Atsevišķos sarakstos minēts 41 Lielplatones pagasta iedzīvotājs, ko izsūtīja 1949. gada 25. martā (norādītas mājas un izsūtījumā pavadītais laiks), kā arī 63 pagasta iedzīvotāji – 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvji. Valdiņam varēja uzticētiesMirdza Blūma, Voldemāra Popila klases audzinātāja Bauskas vidusskolā no 1950. līdz 1954. gadam Voldemāru jeb Valdiņu atceros kā drusku īpatnēju, bet ļoti jauku puisi. Uz apceri viņš bija noskaņots jau skolas laikā, kad rakstīja sienas avīzes. Bija cītīgs, un viņam varēja uzticēties.
